Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Manuprāt, mūsdienīgi ir domāt par sev apkārtējo pasauli un to izprast. Par savu gadsimtu es uzskatu 21., tāpēc, ka tajā esmu audzis un joprojām dzīvoju. Pēc manām domām, svarīgākais ir izprast, tikai pēc tam kaut ko var ieraudzīt un saklausīt.
Izprast. Manuprāt, tā ir pati svarīgākā sastāvdaļa, lai spētu kaut nedaudz par kaut ko diskutēt. Savā ikdienā es ļoti bieži cenšos izprast savu gadsimtu, to daru un cenšos panākt, piedaloties pasākumos, lasot 21. gadsimta dzeju un komunicējot ar citiem šī gadsimta cilvēkiem. Es sevi uzskatu par sava gadsimta vēstnesi un pārstāvi. Sākot izprast sevi un sev apkārtējos, es palīdzu sev izprast gadsimtu, to, cik strauji tas attīstās, cik ļoti viss aug. Izprast savu gadsimtu man palīdz Dziesmu un Deju svētki. Katru reizi attīstās tehnoloģijas un elektronikas, protams, ka cilvēki savā būtībā arī mainās, taču pamatideja nemainās svētkiem. Tādā veidā es izprotu savu gadsimtu, ka ar laiku cilvēki mainās, taču pamats, gadsimtiem ejot, nemainās.
Uzskatu, ka tikai tad, kad spēju izprast, varu sākt arī ieraudzīt savu gadsimtu. Ieraudzīt savu gadsimtu man ikdienā palīdz mūsdienu celtnes, jauniešu mode un šī gadsimta cilvēku attieksme pret visu. Es katru dienu redzu kā jaunieši velkā 21. gadsimta apģērbu un redzu to modi, es to izprotu, katru dienu arvien vairāk. Ka mans gadsimts nestāv uz vietas, ka viss attīstās, progresē, man atliek tikai pamirkšķināt acis, un kaut kas jau ir mainījies. To visu man palīdzēja ieraudzīt Armanda Pučes sarakstītā grāmata par hokejistu Sandi Ozoliņu, ar nosaukumu “Ozo”. Tajā ļoti labi ieraudzīju atšķirību starp šī un pagajušā gadsimta cilvēkiem, sistēmām. Ieraudzīju, ka attieksme pret darbībām mainās tikai uz labo pusi. Manuprāt, ļoti svarīgs faktors ir arī sadzirdēt un saklausīt savu gadsimtu, tajā ļoti lielu lomu spēlē šī gadsimta mūzika. Tā pilnīgi noteikti nav tik oriģināla kā iepriekšējā gadsimtā, bet tā ļauj saklausīt 21. gadsimta iezīmes. Saklausīt man ļauj izpratne pret savu gadsimtu. Bieži ieklausos un pats mēģinu veidot sarunas ar cilvēkiem, kuri par savu gadsimtu sauc 20.. Latviešu spēlfilma “Vectētiņš, kurš ir gudrāks par datoru” man deva iespēju vairākkārt saklausīt 21. gadsimta bērna un 20. gadsimta pieaugušā dialogu. Saklausīju, cik ļoti atšķirīgas ir viņu vērtības un skats uz apkārtējo pasauli.
Galu galā, pēc plašam pārdomām, saprotu, ka gadsimta galvenā sastāvdaļa ir cilvēki, kuri tajā dzīvo un tikai mēs paši to spējam par tādu, kādu vēlamies. Uzskatu, ka es savu gadsimtu spēju ieraudzīt, saklausīt un izprast, tas mani arī dzen uz priekšu.