Pārspriedums ID 113

Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.

Katrs gadsimts ir īpašs, tas nelīdzinās iepriekšējam. Mani vecāki auga citādākos apstākļos nekā es. Es esmu 21. gs. bērns, kuram dzīvē ir dotas daudzas iespējas. Agrāk vecākiem bija aizliegts pamest Latviju, kas, manuprāt, ierobežoja skatījumu uz dzīvi. Ģimeniskām vērtībām bija lielāka nozīme. Daudzi pieaugušie atsakās pieņemt modernās tehnoloģijas, jo uzskata, ka tām ir tikai negatīva ietekme, bet man kā 21. gs. bērnam tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.

Man ir svarīgi ikdienā saskatīt brīnumus, jo sirdī esmu maza, zinātkāra meitene. Es bieži meklēju jaunas un neatklātas vietas, tas paplašina manu redzējumu par apkārtējo vidi. A.de Sent-Ekzipērī darbā “Mazais princis” es saskatīju piedzīvojumus, kā arī mazu puisīti, kas grib ieraudzīt un saskatīt sev neredzēto. Vasara ir laiks, kad es jūtos kā mazais princis, tas ir laiks, kad ar vecākiem braucam ceļojumos. Vecāki bērnībā neceļoja, tāpēc nav piedzīvojuši citu valstu skaistumu, viņiem nebija sniegta iespēja ieraudzīt citu zemju kultūru. Man ir prieks, ka 21. gs. vairs nav robežu, kas ierobežotu manu un manu vecāku atrašanās vietu. Mēs varam doties no vienas valsts uz citu, gluži kā mazais princis.

Ģimene ir dārgums, kuru nav iespējams atrast. Vecāki stāstīja atmiņu stāstus, kuros kopā ar ģimeni pavadīja laiku spēlējoties, kopā pavadot svētkus un dzīvojot saticībā. Šobrīd es skatos uz saviem vecākiem un redzu cilvēkus, kuri ir nogrimuši darbā. No rīta līdz vakaram viņi strādā, lai man dzīvē nekā netrūktu. Es esmu pateicīga, ka viņi vēlas, lai man nekas netrūktu, bet man pietrūkst ģimeniskās vērtības. R. Blaumaņa luga “Indrāni” atspoguļoja vecāku un bērnu attiecības. Attiecības, kurās viens otrā neieklausās. Vecāki strādā un bērni slinko. Viņiem nav kopīgu valodu, kas noved līdz strīdiem. Mūsdienās daudzi jaunieši jūtas ģimenes neuzklausīti. Es vairs nezinu, kā ir ar vecākiem kopā spēlēt galda spēles. Mums katram ir savas vērtības – ģimeniskās, materiālās. Es ceru, ka ģimeņu attiecības nebeigsies kā Indrānos. Mums ir tikai jāieklausās.

21. gs. ir tehnoloģiju laikmets. Pieaugušie to bieži atsakās saprast. Nesen skatījos filmu “Stiprāks”, kura režisors ir David Gordon Green. Filma atspoguļo smagu biogrāfisku notikumu, kad medicīna palīdz cilvēkam atgūties pēc amputētas kājas ar protēzi. 20. gs. tādi brīnumi nebija iespējami, bet tagad tehnoloģijas dara brīnumus. Es zinu, ka veciem cilvēkiem tas liekas nepareizi, jo iejaucas cilvēku dzīvē, bet tam ir savi plusi. Mūsdienas bez tehnoloģijas nav iespējama. Mana dzīve bez tehnoloģijām vairāk nav iedomājama.

Laika gaitā daudzas lietas mainās. Manuprāt, nākamajā gadsimtā būs citas vērtības, citas problēmas un citas vēlmes. Dotajā brīdī šis ir mans gadsimts.

Atpakaļ uz sarakstu