Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Var teikt, ka es esmu redzējis 21. gadsimtu kā dažādu paaudžu pārstāvis. Esmu iepazinis mūsdienas ar citādu vecumu acīm. Dziļā bērnībā es ieraudzīju, vēlāk saklausīju, bet tagad es izprotu.
Pirmajā savas dzīves trešdaļā, lai izprastu to, kā iekārtota pasaule un mūsdienas, es mācījos ieraugot un atkārtojot. Nesaprazdams ko un kāpēc, es vienkārši iemācījos būt cilvēks šajā pasaulē. Man šķiet, ka tieši šis vecuma posms ir noteicošais cilvēku rīcības rakstura izveidē turpmākajai dzīvei. Manuprāt, manu izskatu un uzvedību izveidoja pirmā šī gadsimta tekošā daļa. Agrā bērnībā bērni reti paši noteica savu stilu. Visbiežāk vecāki apģērba savus bērnus, tomēr katrs vēlējās atšķirties savā veidā. Kāds varbūt pierunāja savus vecākus, lai varētu nokrāsot savus matus kā multfilmā “Samurai Jack”, cits lūdza vecākiem nopirkt mugursomu, kurai rakstīts virsū “Hello Kitty”, jo tajā laikā tas bija populari. Šīs atšķiršanās pazīmes arī atstāja lielāko iespaidu uz manu stilu un rīcību.
Es saklausīju savu gadsimtu pamatskolas gados. Šajā laikā man radās priekšstats, ka katrs vēlas atšķirties ar savu pateikto, tāpēc arī mans izteikšanās stils izveidojās laikā, kad mācījos pamatskolā. Skolā skolēnu runātajā valodā bieži sāka parādīties jauni barbarismi. Man, saskaroties ar šādu valodu, veidojās arī attieksme, kas ir arī saknes valodai, kuru es lietoju tagad. Raksturīgi bija, ka vecāki vai skolotāji aizrādīja par to, ko drīkst teikt vai ko nedrīkst. Bieži vien attiecību problēmas starp klasesbiedriem bija saistītas ar to, ka kāds ir pielietojis rupju valodu pret citiem. Es šo visu saklausīju, bet atstāju tikai tīkamo. Es arī iepazinu Prāta Vētras albumu “Tur kaut kam ir jābūt”, kurš tika izdots, kad es mācījos pamatskolā, kas lika priekšzīmi tam, ko es saklausīju ne tik tālajā pagātnē.
Pieredze nāk ar vecumu. Tagad esmu pietiekami vecs, lai arī izprastu, ko es esmu ieraudzījis un saklausījis. Kāpēc ir jāizprot šis gadsimts? Man tas ir jāizprot, jo tas ir mans. Man dzīve ir viena, un es tikai dzīvošu šajā 21. gadsimtā, neskaitot tos dažus mēnešus, kurus nodzīvoju 20. gadsimtā. Citas lietas ir jāpaņem no mūsdienām, bet citas ir jāatstāj nākamajām paaudzēm. Esmu sapratis, ka ne viss, ko redzu un dzirdu, ir jāsaprot vai jāpieņem par savu tikumu.
Šis gadsimts ir tikai sācies, bet esmu paspējis ieraudzīt, saklausīt, izprast šo nelielo pasauli un tās īpašo dabu.