Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
21. gadsimts ir īpašs ar to, ka iestājoties šim gadsimtam, līdzi arī iestājās jauna tūkstošgade. Ja mēs paskatītos 2000 gadu senā pagātne, tad mēs varētu secināt, ka ceļš līdz šim laika posmam ir bijis grūts un smags. 21. gs. varētu argumentēt, ka mēs gandrīz divās desmitgadēs esam sasnieguši vairāk nekā visas civilizācijas pastāvēšanas laikā.
Lai gan tehnoloģiju sprādziens attīstībā sākās jau pagājušā gadsimta 80. gados, reālus efektus var sajust mūsdienās, jo visā pasaulē notiek konstanta modernizācija. Dažreiz rodas sajūta, ka mēs, savā laikā, vairs neesam dominējošā suga uz zemes, bet drīzāk arvien vairāk un vairāk kļūstam par tehnoloģiju pakalpiņiem. Manuprāt, problēma rodas tajā, ka mēs nesaprotam kādā laikā mēs vispār dzīvojam un ņemam tāpēc ka mums dod, pat nejautājot, kas tas ir, ko mums dod un kāpēc mums to dod. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti svarīgi izprast un pilnībā saprast šo laika periodu jeb gadsimtu, jo nekad vēsturē cilvēcei, vienā dotā mirklī, ir dots tik liels potenciāls sevi beidzot izpētīt un saprast, ko mēs šeit darām. Protams, to būtu vieglāk izdarīt, ja cilvēkiem galvas nebūtu pilnas ar visādām muļķībām.
Ja kāds Džordžam Orvelam parādītu 21. gs. mūsdienu pasauli, manuprāt, viņš vai nu sāktu smieties, vai arī raudāt. Kurš gan būtu domājis, ka 21. gs. mēs būtu ļoti pietuvojušies viņa romāna “1984.” motīviem? Personīgi, es ļoti šaubos, ka kāds mūsdienu cilvēks patiktu, ka mēs dzīvojam utopijā. Ņemot vērā konstanto cenzūru, korupciju, cilvēku zombēšanu un, manuprāt, vislielākais traucēklis – politiskais korentisms – noved cilvēci līdz tipiskam Orvela distopijas scenārijam. Kā mēs varam izprast, saklausīt un ieraudzīt savu gadsimtu, savu realitati, ja mums ir konstanti jāuzmana, ko mēs sakam, lai kādu tikai neaizskartu?
Sākumā, kad es sāku rakstīt šo pārspriedumu, man likās, ka es rakstīšu par pozitīvām lietām. Piemēram, par cilvēces attīstības potenciālu, par mūsu plašajiem sasniegumiem u.t.t. Taču rakstot šo darbu, es beidzot sapratu kāpēc mums, kā cilvēcei kopumā, ir tik ļoti daudz mīnusi. Mēs nevaram ieraudzīt savu gadsimtu, jo mēs paši neesam spējīgi redzēt tālāk par saviem kāju pirkstiem, mēs nevaram saklausīt savu gadsimtu, jo mēs paši nemākam klausīties, un mēs nevaram izprast savu gadsimtu, jo mēs paši neko nesaprotam.
Izsakot savus pēdējos secinājumus, varu droši pateikt, ka cilvēks sevi pārāk augsti novērtē. Mums ir jāsaprot tas, ka mēs nespēsim saprast savu gadsimtu vai vispar savu jēgu atrasties šeit, ja vispirms mēs nemācēsim ieraudzīt, saklausīt un izsprast sevi un citus mums apkārt.