Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Mēs dzīvojam ļoti modernā un jaunā gadsimtā, kurā robežas nosaka tikai likums. Katrs šo gadsimtu redz, un izprot savādāk, un lūk šeit, es to paskaidrošu no sava redzes loka.
Pats personīgi esmu dzimis tieši, pirms gadsimtu mijas, tieši tādēļ es sevi nākotnē lepni varēšu saukt saukt par 20. gadsimta bērnu. Pat nemaz neatceroties šo gadsimtu spēju sacīt, ka man tas ļoti patīk. Salīdzinot ar mūsdienām, pagājušais gadsimts bijis ļoti bezrūpīgs, cilvēkiem kabatās nebija telefonu, kuri tos spēja novērst no kāda veida darbības.
Diemžēl telefoni, datori un citas tehnoloģijas novērš mūs no īstajām dzīves vērtībām, mēs pat lēnām sākam aizmirst to, cik mūsu tuvie mums ir svarīgi dzīvē. Domājot par šo tēmu man attaust atmiņā mana vectēva teiktais – “neviens dators nekad dzīvē nespēs aizstāt cilvēku.”, un es viņam tiešām piekrītu. Dators dzīvē spēj izdarīt daudz, un spēj arvien vairāk, bet mūs tas aizstāt nespēs. Zaudējot datoru vai telefonu, vietā nopirksim jaunu, bet ar tuvajiem gan tā diemžēl nav.
Protams, ka mūsu gadsimta modernumam ir daudz un dažādu plusu, šīs lietas, tehnoloģijas atvieglo mūsu dzīvi. Es vēljoprojām neesmu izpratis šī gadsimta burvību un pievilcību, domāju un ceru, ka neesmu vienīgais. Sarunājoties ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, saprotu, ka kādreiz bija vieglāka dzīve. Ļaudis dzīvoja brīvi un nepiespiesti, baudīja laiku līdz pat sekundei, mūsdienīgi sakot, “ķēra mirkli”, un to nemaz nenožēloja. Vērtības arī ir ļoti mainījušās, un to neviens vairs nespēj mainīt.
Ir skaidri zināms, ka mums katram ir savs dzīves mērķis. Cits tiecas pēc slavas, cits pēc miera, cits tikai un vienīgi pēc materiālām vērtībām.
Ir jūtami pazudis latviešu “deviņdesmito” patriotisms. Cilvēki vairs nav tik saliedēti, kā piemēram 1991. gada barikāžu laikā. Pēc vecāku stāstītā, šis laiks ir bijis maģisks, gaisā virmojusi mīlestības, saliedētības un kopības atmosfēra. Cilvēki tiešām pastāvēja viens par otru, neskatoties uz tā brīža situāciju, tieši šajā brīdī es varētu citēt Imanta Ziedoņa teicienu “Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi”, jo tāda bija visa latvija. Tieši tas mūsu gadsimtā trūkst.
Mūsu gadsimtam pielāgoties nav grūti, maziem bērniem par tehnoloģijām māca no mazas bērna kājas. Mēs jaunieši arī tam dzīvojam līdzi un izmantojam katru iespēju atvieglot mūsu dzīvi. Šajā brīdī, tas man liek aizdomāties par vecāka gadagājuma ļaudīm, kuri arī to vēlas, bet vienkārši nespēj iekļauties mūsdienu sabiedrībā. Manuprāt mums vieņiem vajadzētu palīdzēt ieraudzīt, saklausīt un izprast savu tagadējo mūsdienu gadsimtu tieši tāpat, kā viņi to ļāva izprast mums par savām atmiņām un stāstiem no bērnības.
Daudzi cenšas savu izpratni “nolikt” uz papīra rakstot grāmatas, tāpēc ir ļoti daudz interesantu, tiešām sev pielīdzināmu stāstu. Galugalā es uzskatu, ka mēs katrs mūsdienas, laiku kurā dzīvojam redzam atšķirīgi un varu teikt, ka savu stāstu veidojam katrs pats. Katrs pats ir savas laimes kalējs.