Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Uz pasaules mēs esam ļoti daudzi un dažādi cilvēki. Katrs mēs savu pasaules vietu redzam citādāk. Protams uz pasaules neviens nav tāds kā es. Tāpāt mēs arī savu gadsimtu redzam citādāk, dzirdam citādāk un protams, izprotam un mīlam citādāk. Es savu gadsimtu redzu filmās, izrādēs. Dzirdu es šo savu gadsimtu latviešu dziesmās. Izprotu es ar sirdi, prātu un saviem latviešiem.
Kad biju maza nesapratu to, ko nozīmē Latvija, ko nozīmē tauta un sava valsts mīlestība un vēsture. Tagad es saprotu ko tas viss nozīmē un ar lepnumu varu teikt, kad esmu latviete. Jā, mēs esam mazi, taču nevajag būt lieliem, lai veiktu milzu darbus. Mēs par godu Latvijas simtgadei veicam milzu darbus. Vieni no milzu darbiem un lietām ir tādi, ka mums ir brīnišķīgi režisori. Kā viena no tiem ir Madara Dišlere, kura ir izveidojusi simtgades filmu “Paradīze 89”. Šī filma man pirmā ienāca prātā ar to, ka skatoties filmu es varēju redzēt un izjust savas bērnības sajūtas un redzēt un atcerēties lietas, ko esmu darījusi savā bērnībā.
Ar dziesmām ir bijis līdzīgi, kādreiz mums visiem jauniešiem likās mulķīgi klausīties latviešu dziesmas, taču tagad… Es nezinu nevienu jaunieti, kurš nezinātu dziesmu vārdus kādai latviešu dziesmu grupai. Piemēram, “Prāta vētra”, “Eolika” vai “Dzelzs Vilks”. Tā brīnišķīgā un vārdiem neizsakāmā sajūta, kad satiekos ar draugiem un ir kāds, kurš prot spēlēt ģitāru. Tas tiešām ir brīnumaini, kad ne par ko nedomājot, var sēdēt un dziedāt latviešu dziesmas. Pati diemžēl neesmu piedalījusies “Dziesmu un deju svētkos”, bet noteikti varu apgalvot, ka sajūtas ir vārdiem neaprakstāmas. Tik daudziem cilvēkiem satiekoties un dziedot dziesmas visiem kopā, nevar nemaz būt citādāk kā apbrīnojami. Es lepojos ar mūsu mūziķiem ļoti un cenšos arī doties uz visiem koncertiem. Ja jūs zinātu, kāds gods ir stāvēt uz skolas skatuves un dziedāt kopā Renāru Kauperu. Un es ļoti lepojos ar tādiem latviešiem un liepājniekiem, kāds ir Renārs.
Izprotam mēs lietas tikai tad, kad tam ir pienācis īstais brīdis. Manuprāt, man šis brīdis ir pienācis. Redzot to, kad Latvijai tuvojas lieli svētki es saprotu to uz ko mēs kā latvieši esam spējīgi darot lietas kopā. Tagad es varu salīdzināt savu bērnību ar tagadējo bērnu bērnību un es saprotu, ka mana bērnība bija lieliska. Es varēju iet laukā ar draugiem spēlēt spēles ar akmeņiem un lietām ar ko grūti iedomāties. Kad mammai nācās meklēt mani pa pagalmiem, lai es ietu mājās, jo telefona man nebija, par ko es šobrīd es arī nebēdājos un ar prieku to varu teikt. Skatoties simtgades filmas, man tas liekas dīvaini, jo man ir 18 gadi, taču man arī bija bērnība bez telefona.
Lūk šādi es redzu, saklausu un izprotu savu gadsimtu. Un es ceru, ka vēl pēc 18 gadiem arī kāds leposies ar savu Zemi kā es.