Grāmatu brīnumainā vara
Savā skolas dzīves laikā nevarētu teikt, ka esmu aizrāvies ar grāmatu lasīšanu. Taču pēdējā pusgada laikā esmu mainījis domas par grāmatu stāstiem, piemēram, par to, ka lasīšana aizņem daudz laika. Īsāk sakot esmu atradis un sapratis šo grāmatu varu. Manuprāt, to veido trīs lietas: spēja iemācīt, aizraut un pievilt.
Ļoti labi jūtos, ja pēc grāmatas izlasīšanas esmu iemācījies, ko jaunu vai labāk izpratis jau zināmo. Tā noteikti bija pēc Džordža Orvela sarakstītās grāmatas “Dzīvnieku Ferma”. Sākumā šīs grāmatas stāsts likās ļoti neskaidrs un nesaprotams. Vispirms izlasīju tikai pāris desmitu no kopējā lappušu skaita un grāmatu noliku malā, jo tā šķita pārāk samocīta. Velāk atsāku to lasīt no jauna. Otrajā reizē viss likās daudz saprotamāks un skaidri uztverams. Tas, ko iemācīja šī grāmata bija, ka cilvēkam nekad nebūs līdz galam labi un pietiekami ar to, kas tam jau ir. Lai iegūtu sev vairāk labuma un ērtību tas būs gatavs pat sagrozīt un mainīt paša veidotus likumus. Piemēram, kā šis grāmatas stāstā bija aprakstīti dažādi baušļi, kas tika pieņemti uzreiz pēc notikušās revolūcijas fermā. Vēlāk baušļi tika pakārtoti pēc augstāk stāvošo (cūku bara) iegribām. Tuvojoties stāsta beigām gan autors izmantojot ironiskus salīdzinājumus parāda to, ka pirms visas sacelšanās un mantkārības dzīve bija labāka.
Tieši ironiskā daļa man patīk un ir tā, kas aizrauj mani kā lasītāju. Bieži arī manā dzīvē notiek dažādi ironiski atgadījumi, kas liek uz citiem un sevi paskatīties no malas un rast sevī dažādas atziņas. Ļoti ieintriģējošs stāsts bija Alberta Bella grāmatai “Būris”. Šī grāmata mani patiesi aizrāva un radīja vēlmi to lasīt. Bija sajūta, ka tiešām esmu grāmatas varā. Precīzi saskatāma ironija šajā stāstā bija tad, kad stāsta galvenais varonis bija nolaupīts un pavadījis jau vairākas nedēļas viens, meža vidū, bez ēdiena un ieslodzīts būrī. Autors Alberts Bells, rakstījis šādi: “Ja es šajā būrī būtu jau piedzimis un uzaudzis man tas liktos pavisam normāli un neko vairāk nevajadzētu”. Tomēr tā tas nebija, tāpēc viņš visu laiku domāja par lietām, kas ir ārpus būra. Piemēram, par naudu, arī sēžot būrī tā bija, taču tai nebija nekādas vērtības, jo kam tad viņš to dos, ja neviena tur apkārt nebija. Pēc manām domām šī aina spēcīgi parāda un arī iemāca to, ka mantiskām lietām pasaulē vērtība var ļoti strauji pieaugt, bet vēl straujāk kristies.
Dažas no grāmatām man ir likušas arī vilties. Piemēram, Džordža Orvela darbs “Hamlets”. Grāmatas beigās gandrīz visi no galvenajiem varoņiem nomira vai tika nogalināti. Šī iemesla dēļ man neradās ticības sajūta šim stāstam un tas man lika vilties, jo biju iztērējis velti laiku, nesaņemot gandarījuma sajūtu. Kā jau iepriekš minēju tad tas mani arī neapmierināja un nepatika pirms sāku biežāk lasīt grāmatas. Tomēr no šis it kā vilšanās, ko iemācījos.
Ja nepamēģināsi tad neuzzināsi! Šī ir mana atziņa un novēlējums. Lai katram izdodas pie tādas nonākt, vienalga vai, lasot grāmatas, vai kā citādi.