Grāmatu brīnumainā vara.
Domājot par pēdējā laikā izlasītajām grāmatām, varu secināt, ka esmu iemīļojusi grāmatas, kurās autori balstoties savā pieredzē, apraksta savu bērnību un jauniešu gadus. Šādas grāmatas ir Māras Zālītes autobiogrāfiskie romāni “Pieci pirksti” un “Paradīzes putni” un Jāņa Joņeva biogrāfiskais romāns “Jelgava 94”.
Abi iepriekš minētie autori, darbos rakstījuši par sevi, brīnumaini ir tas, ka lasot šos darbus, tie neliek lasītājam domāt, ka autors rakstījis par sevi. Grāmatām piemita tāda brīnumaina vara, ka tās negribējās beigt lasīt. Autoru lietotā valoda bija tik viegli lasāma, ka dažus vakarus sanāca iet gulēt krietni vēlāk nekā plānots, jo grāmata bija tik interesanta. Varbūt M. Zālītes darbos, galvenās varones vārda nomaiņa arī bija veids, kā autore saviem lasītājiem izdarīja lielu pakalpojumu kas lasītājiem stāstu lika saprast mazliet savādāk. Tomēr J.Joņevs vārdu darbā nemainīja, kas man kā lasītājai, uzreizi lika saprast, ka autors raksta par sevi.
Autori rakstījuši par diviem dažādiem laika posmiem Latvijas vēsturē. M. Zālīte rakstīja par Latvijas laiku Padomju okupācijā, bet J. Joņevs par laiku uzreiz pēc okupācijas laika beigām, pēc “dzelzs priekškara” krišanas. Man kā jaunietei, kura nav dzīvojusi šajos divos laika posmos, bija grūti saprotams, kas un kā noticis, bet tas bija pirms grāmatu lasīšanas. Manuprāt, šīm grāmatām, it seviški, M. Zālītes grāmatām piemīt brīnumaina vara lasītāju iepazīstināt ar vēsturi, manuprāt, mazliet interesantākā veidā nekā caur faktiem, kas pieejami skolas vēstures grāmatās.
Vēl brīnumaina vara, kas piemīt daudzām grāmatām, bet tomēr ne visām, ir interesanta tēma. Protams, katram cilvēkam atšķiras uzskati par to, kas ir interesants, bet tomēr, uzskatu, ka cilvēkiem patīk, lasot grāmatas, arī mazliet pasmieties. Abi iepriekš minētie autori nav aprakstījuši tikai visu nopietno, bet grāmatās ir dažādi smieklīgi atgadījumi, kuri mani kā lasītāju ļoti, ļoti aizrāva. Piemēram, grāmatā “Paradīzes putni” bija notikums, kad Laura bija saņēmusi košļājamo gumiju no Amerikas, kas tajā laikā bija liels brīnums, un, ko neviens nebija pamēģinājis. Tieši tāpēc, ka nevienam īsti nebija iespējas pamēģināt lielo brīnumu – košļājamā gumija, Laura bija tik dāsna, un šo vienu košļājamo gumiju deva pamēģināt saviem klasesbiedriem. Katram bija noteikts košanas skaits, kam blakussēdētājs arī sekoja līdzi. J. Joņeva darbā bija jūtams kā labais zēns aug un pārtop sliktajā zēnā, jo tieši tajā vecumā, tas ir pusaudžu vecumā, mēs katrs vēlamies nostāties pret pasauli un taisnību.
Manuprāt, darbos, kuros autori raksta par sevi, ir lielāka un stiprāka, tā grāmatas vara, tā šķiet īstāka un varbūt pat mazliet sirsnīgāka. Man kā lasītājai, ir ļoti svarīgs grāmatas vēstījums, un tieši šis vēstījums ir tā grāmatas lielā vara. Kā arī grāmatas brīnumainā vara ir autora valoda, kas vai nu lasītāju aizraj, vai tieši otrādi – lasītāju garlaiko.