Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmatas nav tikai lapaspušu kopums ar tekstu. Grāmata, manā uztverē, ir kas vairāk. Pasakas, stāsti, noveles vai romāni, sevī slēpj spēju mainīt pasauli, mainīt uzskatus, paust viedokli.
Katrs no mums, ieguldot savu darbu, maina pasauli. Grāmatu autori to dara caur uzrakstītām rindām. Ne vienmēr cilvēkiem patīk reālā pasaule aiz loga, arī es, dažreiz aizdomājos par lietām, kas varētu būt citādāk veidotas. Šādi cilvēki, kas nebaidās sapņot un spēj to izteikt vārdiem, kļūst par rakstniekiem. Rakstniekam rakstot grāmatu, nav robežu. Par piemēru viņš ņem mūsu dzīves, bet grāmatā to padara mainīgu. Manuprāt, lai mainītu savu dzīvi ir jāzina, kā to darīt. Literatūras stundā lasijām romānu “Būris”. Šis romāns mainīja manu iekšējo pasauli. Lasot par Bērzu, es jutu kā mainās viņa dzīves apstākļi, kad viņš ieslodzīts sēdēja būrī. Mainījās šī varoņa pasaule un dzīve. Grāmatas galvenais varonis lika saprast, ka mūsu ideālā pasaule ir tikai mūsu prātā, mainot uzskatus, mēs maināmies paši.
Grāmatās kurās varonis cīnās ar sevi, es izjūtu vēlmi līdzināties tām. Autora uzrakstītās rindas mudina aizdomāties, pārkāpt uzstādītās robežas. Bieži vien grāmata liek nojaukt stingros principus un ļauj, apkārtējo vidi aplūkot citu acīm. Pasakā “Mazais princis” autors ļāva man savu redzējumu pavērot bērna acīm. Vairs es sevi nevaru saukt par bērnu, un esmu jau aizmirsusi, cik tolaik viss likās nesamākslots. Mazais puika iepazinās ar jauniem cilvēkiem, neuzstādot stereotipus. Lasot šo grāmatu, tā mainija manus uzskatus par cilvēku dabu. Sapratu, ka cilvēka nodarbošanās nenosaka viņa dabu. Uzrakstītās rindiņas bija pietiekoši varenas, lai mainītu manu domāšanu.
Šādi autori, kuri spēj uzrakstīt tik spēcīgu grāmatu, spēj arī mainīt mūs. Viņi izsaka savu viedokli caur stāstiem, tēliem, kuros es spēju ieraudzīt sevi. Neapšaubāmi, man arī ir savs viedoklis, bet noteikti es neesmu tik dzīves pieredzējusi, lai spētu savu sarūgtinājumu izpaust grāmatā. Autori viedokli pauž par visu, par cilvēkiem apkārt, par pasaules notikumiem un vēsturi, pat par piedzīvotām emocijām. Visu šo pastiprina arī rakstnieka fantāzija. Rakstnieks fantazē par to, kādai jābūt pasaulei. Apraksta savus uzskatus, pasaules redzējumu. Viņi spēj to aprakstīt tik smalki, ka, tad kad paņemu grāmatu rokās un lasu to, es spēju iztēloties raksnieka sapņus.
Tieši šādas grāmatas ir tik varenas, lai mainītu mani. Salauztu manu domāšanu un liktu man apdomāt manas vērtības. Kopumā grāmatas vara neslēpjas uzrakstītajā tekstā, bet gan tajā domā, ko tās nes.