Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmatu brīnumainā vara, manuprāt, ir dāvāt vēlmi lasīt. Vēlme lasīt ir kā nemitīga cīņa, kuras iznākumu nosaka autora spēja prezentēt stāstu. Cīņa ir tā brīnumainā vara, kura liek man turpināt lasīt. Ļoti svarīgi ir arī tas, lai pašā stāstā notiktu cīņa. Tā var būt cīņa par izdzīvošanu, cīņa pašam ar sevi vai ciņa starp labo un ļauno.
Grāmatām brīnumaino varu piešķir situācijas, kurās pats visticamāk nekad nenonāksi. Kā piemēru var minēt Rūdolfa Blaumaņa romānu “Nāves ēnā”, kurā norit cīņa par izdzīvošanu. Autors lieliski parāda katra zvejnieka personības šķautnes. Tas ļauj lasītājam pašam apdomāt savu rīcību šādā situācijā, palīdzot iespējams satuvināties ar kādu no varoņiem, vai gluži pretēji to ienīst. Cīņa par izdzīvošanu nav, kaut kas tāds, kas norit katru dienu, šis stāsts spēj radīt jaunas pārdomas, kas veicina lasītāja satuvināšanos ar grāmatu, izkāpjot no kādas savas komforta zonas.
Izkāpšana no komforta zonas jeb sevis pārvarēšana var būt ļoti grūts process. Šī procesa grūtību lieliski parāda Alberta Bela romāns “Būris”. Bela darbā ir aprakstīti gan fiziski būri, gan garīgi būri, tomēr vislielākās pārdomas veicina tieši garīgie būri. Romāns parāda, ka katrs dzīvojam būrī, un neatkarīgi no tā cik daudzus būrus salaužam, joprojām būsim iesprostoti būrī. Stāsts mudina lasītāju nepārtraukti pilnveidot sevi, un nesamierināties ar savu pašreizējo vietu uz šīs zemes. Arī es pats sāku apzināties būru eksistenci savā dzīvē,šī atziņa radīja vēlmi cīnīties ar saviem būriem, arī tad, ja tie ir neizbēgami.
Neizbēgama ir arī balansa meklēšana. Bieži vien lasot grāmatas var redzēt nepārtrauktu labā uzvaru par ļauno. Šādi scenāriji, manuprāt, ir pārāk bieži sastopami, tāpēc tiem vairs nepiemīt nekāda brīnumainā vara. Cīņa starp labo un ļauno vienmēr ir jābūt balansam, to saprotu pēc Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” izlasīšanas. Tas iemāca, ka bez labā nevar būt ļaunais. Melnais bruņinieks un Lāčplēsis nevar pastāvēt viens bez otra. Pasaulē it visā var saskatīt, ko ļaunu vai labu, bet svarīgākais ir saprast, ka tiem ir jābūt balansā. Pasaule nevar būt utopija un ar to cilvēkiem ir jārēķinās un tajā pašā laikā jāatceras, ka mēs nedrīkstam ļaut pasaulei vienkārši sabrukt. Neskatoties uz to, ka šo eposu pirmo reizi izlasīju pirms vairākiem gadiem, tas joprojām nav liedzis man par to domāt, tas joprojām tur mani savās važās. Tieši tas parāda izcilu darbu, sajā gadījumā grāmatu būtību.
Ne visām grāmatām piemīt brīnumainā vara, ne visi stāsti liks man pie tiem atgriezties. Tieši tāpēc lieliskas un ar brīnumainu varu apveltītas grāmatas spīdēs visspožāk un lasītāju prātos spēs palikt visilgāk, jo tās tad arī būs uzvarējušas cīņā.