Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmatām ir milzīgs spēks. Izlasot stāstu, mēs spējam paši sevi sasaistīt ar kādu no varoņiem un analizēt to rīcību. Grāmatas var likt cilvēkiem izkāpt no savas komfortzonas. Tās var attēlot vairāku paaudžu vēsturi vienā iesējumā. Kā arī grāmatas var likt just – daudz un pamatīgi.
Vienmēr esmu uzskatījusi sevi par bezbailīgu, tikai nesen sapratu, ka tas bija tikai aizsegs. Es dzīvoju ar domu, ka bez robežām, rāmjiem un mana komfortzona ir bezgalīga telpa, kas pārklāj pasauli. Izlasot, Alberta Bela “Būris”, es sapratu, ka esmu kļūdijusies. Es šo laiku pavadīju neziņā, ka esmu būrī, jo nemaz nebiju pamēģinājusi riskēt. Arī šobrīd, es nevarētu teikt, ka esmu tikusi no šī būra āra, tomēr es apzinos tā eksistenci. Šī brīža stadiju es ļoti sasaistu ar grāmatas varoņa Bērza stāvokli. Mēs abi esam būrī, bez panikas, bez stresa un redzam kā dzīve rit mum apkārt. Lai cik ironiski skanētu, man liekas, jo vairāk laiku es pavadu vientulibā “savā būrī”, jo vairāk es no viņa distancējos. Piemēram, lasot grāmatas, saprotot cita cilvēka bailes no ārpasaules, palīdz man tikt vaļā no manām.
Manuprāt, daudzi cilvēki nodzīvo savu mūžu būrī, citi, jo neapzinās to, citi, jo samierinās ar to. Brīžiem, šis citādākais, dzīvošanas veids starp cilvēkiem rada paaudžu domstarpības. Uzskatu, ka mūsdienu paaudze ir daudz atbrīvotāka un vairāk uzdrošinās teikt savu viedokli nekā vecā paaudze. Piemēram, es nesen izlasīju savas omītes bērnības grāmatas, no sākuma nevarēju aprast pie stāsta un tā saistību ar manu dzīvi. Pēc vairākām izlasītām grāmatām, es biju jau iemīlējusi rakstīšanas veidu un saturu. Visburvīgākais ir tajā, ka izlasot šīs grāmatas, tās palīdzēja man būt tuvākai ar maniem vecvecākiem un vecākiem, tās lika man izprast viņus labāk. Nesaskaņas starp dažādām paaudzēm vienmēr ir bijusi aktuāla tēma. Šo tēmu redzēju, lasot Rūdolfa Blaumaņa “Indrāni”. Romānā tika attēlots vairākas paaudzes to strīdi un nesaprašanās. Visskumjāk man likās tas, ka nevienam nebija ne velme, ne interese ieklausities vienam otrā, kas neved pie labām beigām.
Protams, ne vienmēr ir viegli ieklausities citos, taču, manuprāt, visgrūtāk ir ieklausīties sevī. Skatoties filmu, es bieži analizēju un kritizēju galvenā varoņa rīcības. Bet vai es pati mācētu veikt labāku izvēli? Uz šo jautājumu, man lika aizdomāties pēc Regīnas Ezeras romāna motīviem veidotās filmas “Ezera sonāte” notikumi. Sieviete bija palikusi viena, viņas vīrs bija cietumā, taču viņai sāka uzrasties jūtas pret citu vīrieti. Un sākās dilemma, kam paļauties vai prātam, vai jūtām.
Prāts un jūtas ir tas, kas padara mūs tādus, kādi esam. Mūsu konfortzona liek mums būt piezemētiem un radīt cīņas sparu, lai tiktu no tās ārā. Mūsu piedzīvojumi veido vēsturi, kuru kādu dienu varēsim stāstīt kā stāstu citiem. Es ticu tam.