“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.” (I. Ziedonis)
Cilvēkiem vienmēr ir bijušas dziļas jūtas un rūpes pret cilvēkiem, kas viņiem ir svarīgi. Kāds tās rūpes var izrādīt vairāk, kāds mazāk. Kāds ir gatavs mīļo cilvēku dēļ darīt visu, cits daudz mazāk.
Bieži vien tuvo cilvēku dēļ esam gatavi gaidīt tik ilgi, darīt tik daudz, ka pat dažreiz neredzam, neredzam cik tālu esam aizgājuši, un vai tam maz ir jēga. Regīna Ezeras grāmatā “Aka” atspoguļojās tas, ka mīlestības un uzticības dēļ cilvēks ir gatavs uz visu. Galvenajai varone Laurai bija vīrs Ričs, kurš nokļuva cietumā, jo dzērumā nošāva savu draugu. Lai arī vīrs bija cietumā, Laura viņu gaidīja mājās, taču negaidīti viņai radās jūtas pret ārstu Rūdolfu. Lai arī tā notika viņa teica Rūdolfam, ka nekas viņiem nevar būt, jo viņa vēlējās būt uzticīga vīram un domāja arī par viņu. Manuprāt, cilvēkiem dzīvē ļoti bieži ir jāpieņem svarīgi lēmumi un jāsaprot, kas būs labāk pašam. Ir jādomā ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi un ir jāizvēlās tas, kas pašu padarīs patiesi laimīgu.
Mēs vienmēr rūpējamies par cilvēkiem, kas mums ir svarīgi. Mēs gribam, lai viņi justos labi, jo nav vienalga, kas ar viņiem notiek. Tāpat bija arī A. de Sent Ekziperī pasakā “Mazais princis”. Mazais princis vienmēr rūpējās par savu Rozi, lai arī cik kaprīza viņa būtu. Kad princis bija aizbraucis uz citu planētu viņš satika lapsu, kura viņam teica: “Ir jāatbild par to, ko pieradina”. Manuprāt, to var pielīdzināt vecākiem un bērniem, jo vecāki atbild par to, ko viņu bērni dara. Vecākiem nav vienalga par saviem bērniem, tādēļ viņi audzina tos, cik labi vien iespējams un ar visdziļāko mīlestību, kā arī to darīja mazais princis. Mīlestība vienmēr ir bijusi spēcīga un bez robežām, tāda tā ir bija Džona Grīna grāmatā “Mūsu zvaigžņu vaina”, kur iemīlās divi jaunieši viens otrā. Viņi izbaudīja katru dienu it kā tā būtu pēdējā, jo abi bija neārstējami slimi. Viņi kopā devās uz Parīzi, jo tas bija viņu sapnis. Manuprāt, jebkuram cilvēkam sava pirmā mīlestība paliek prātā. Tam cilvēkam vienmēr ir kāda maza vietiņa sirsniņā, jo abiem kopā tik daudz kas tiek piedzīvots un pieredzēts.
Pēc manām domām, mums jebkuram ir kāds mīļš un tuvs cilvēks, kura dēļ mēs būtu gatavi izdarīt tik daudz. Vajag pateikties tiem cilvēkiem, kas ir blakus ikdienā un palīdz mums, kā vien spēj. Tādi cilvēki ir jānovērtē, jo, manuprāt, patiesu draugu un vienkārši tuvu un mīļu cilvēku nav daudz un viegli atrodami.