“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi” (I. Ziedonis)
Mēs, cilvēki, bieži vien domājam, ka ļoti labi pazīstam cilvēkus mums apkārt. Bet vai tā tiešām ir? Reti kurš spēj “noņemt masku” un parādīt, kas patiesībā viņš ir. Reti kurš spēj pārvarēt savas bailes, lai atrastu sevi. Un ne katrs spēj atvert savu sirdi un padarīt ceļu līdz tai īsāku.
Cilvēki vispār, manuprāt, ir tādas neaizsniedzamas un nesaprotamas būtnes. Es varu stāstīt visdažādākās lietas, bet vai tiešām mani kāds sapratīs? Es nesaku cilvēkam, ka saprotu viņu, ja nesaprotu, jo, manuprāt, šie vārdi ir ļoti svarīgi. Apziņa, ka kāds tevi saprot ir lieliska, tomēr, ja tie ir meli, tam nav nekādas nozīmes. Vieglāk taču ir “uzlikt masku” un neatklāties, lai pēc tam, melu pilnie vārdi “es tevi saprotu”, sāpētu mazāk. Toma Kūpera dokumentālajā filmā “Dāņu meitene” ir attēlots reāls stāsts par cilvēku, kuram nevajadzēja ne īstus, ne melu apliecinājumus par saprašanu, lai “noņemtu masku”. Einārs sen jau bija sapratis, ka nav tas, par ko izliekas. Viņš uzskatīja, ka viņš ir piedzimis nepareizajā ķermenī. Neskatoties uz to laiku standartiem un sabiedrības ierobežojumiem, Einārs “izlīda” no saviem sirds dziļumiem un kļuva par Liliju. Protams, ka tas nav viegli, jo jebkurā gadsimtā sabiedrība iespiež cilvēkus noteiktos rāmjos. Vai arī mēs iespiežam paši sevi? Tā visa pamats ir bailes.
Bailes, manuprāt, ir ļaunākā lieta ar ko cilvēks saskarās dzīves laikā. Pats drausmīgākais, ka es pati sevī radu šīs emocijas, šo aizliegumu. Taču dažreiz vajag vienkārši īsto brīdi, lai saprastu, ka bailes mani nevar attūrēt. Šerila Streida savā grāmatā “Mežone” apraksta savu ceļu līdz sevis atrašanai un baiļu pārvarēšanai. Es uzskatu, ka visam, kas notiek ir iemesls, un viss notiek uz labu. Visumam ir savs plāns. Ja man būs no kaut kā jāaiziet vai no kaut kā jāatvadās, Visums man šo situāciju padarīs tik riebīgu, ka man nebūs citas iespējas, kā kaut ko mainīt, lai atrastu kaut ko labāku. Šerilas dzīve bija kļuvusi par mēslu čupu, viss apkārt gruva. Protams, ka šādos gadījumos arī es palieku ar vien neaizsniedzamāka un sirds dziļāka. Šerila uzsāka tūkstoš jūdžu ceļu pa kalnu grēdu, lai atrastu sevi un “izlīstu no saviem dziļumiem”. Viņai tas izdevās un viņa kļuva laimīga.
Laime…Es uzskatu, ka atvērts un saprasts cilvēks – ir laimīgs cilvēks. Oskaram no grāmatas “Oskars un Rozā dāma” nebija pat laika, lai būtu nesaprasts, nosvērts vai neaizsniedzams. Oskars bija slims ar vēzi un viņam bija tikai 10. gadi. Rozā dāma ir medmāsa slimnīcā, kas palīdzēja Oskaram būt atklātam un dzīvespiecīgam. Zēnam bija vairs atlikušas dažas dienas, taču Rozā dāma tās pārvērta par gadiem, liekot katru dienu izdzīvot kā desmit gadus, un izdarīt visas lietas, ko tajā laikā dara. Varbūt mums visiem vajadzētu dzīvot pēc Oskara parauga?
Protams, ka neviens neizvēlas būt “sirds dziļš”, nesaprotams un sarežģīts, taču mēs paši viens otru tādu padaram. Arī es tāda biju, taču atradu cilvēku, kurš palīdzēja man mainīties. Es sapratu, ka dzīve ir pārāk īsa, lai dzīvotu bailēs, noslēgtībā un nerunāt par savām emocijām. Tas viss iekšā ļoti spiež, un pasakot skaļi paliek vieglāk. Cilvēki ir neizprotamas būtnes. Tie var mani salauzt un arī salabot. Jāatrod tikai īstais.