“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.” (I. Ziedonis)
Ir cilvēki, kuriem mēs pieķeramies tik ļoti, ka tie kļūst par sirds dziļiem cilvēkiem. Protams, ka arī man ir tādi cilvēki – vecāki, brālis, draugi, puisis, vecvecāki un kaķis, kurš patiesībā nav cilvēks, bet gan dzīva būtne. Taču arī viņam esmu ļoti pieķērusies.
Mani paši tuvāki, kas vienmēr būs īpaši un vienmēr paliks atmiņā ir mani vecāki. Tie vienmēr mani sagaida mājās, pabaro, sasilda un liek justies labi. Viņi man ir īpaši, gluži kā Antuāna De Sent Ekziperī darbā “Mazais princis”, kurš pieķērās rozei un viņam tā bija īpaša pat starp tūkstoš rozēm. Arī mans brālis man ir tik pat tuvs un mīļš, taču ar viņu pakašķējos ne reizi vien, taču mīlu viņu es tik un tā. Tie ir cilvēki, kuriem es esmu pieķērusies un bez kuriem man grūti sevi iedomāties, katrs no tiem ir mani papildinājis un skolojis šai dzīvei.
Ņemot vērā to, ka kopā ar saviem draugiem pavadu gandrīz katru dienu, tad tos es noteikti arī varētu saukt sev par sirds dziļiem cilvēkiem. Tie mani ir cēluši, kad esmu kritusi, bijuši klāt gan tad, kad man ir labi, gan tad, kad man nav garstāvokļa un vēlēšanās kaut ko darīt. Esmu bijusi viņiem vienmēr līdzās, tādēļ zinu, ka tie vienmēr būs līdzās arī man. Tomēr par savu labāko draugu es uzskatīšu savu puisi, jo viņš mani padara laimīgu pat tad, kad vairs nav par ko priecāties. Protams, ka viss nav tik spīdoši, taču, lai arī kas notiktu viņš vienmēr man ir sirds dziļš un liek domāt par sevi. Tāpat, kā Džordža Orvela darbā “Dzīvnieku ferma” visi turējās kopā, roku rokā, tāpat turos kopā ar saviem draugiem.
Vēl tik pat tuvi man ir vecvecāki, kurus saucu par omīti un opīti. Viņi ir palīdzējuši mani uzaudzināt, pieskatījuši, kad tas ir bijis nepieciešams un radījuši manī smaidu. Lai arī viņi jau kļūst vecāki un nav tik spējīgi, tie man tāpat ir dikti mīļi. Esmu viņus iemīlējusi, guvusi no viņiem daudz padomu un labsajūtu. Viņi ir mani radītāji, bez viņiem manis nebūtu. Lai gan neapciemoju viņus tik bieži, cik vajadzētu, es domāju par viņiem tik un tā un nepārtraukti. Teātra izrādē “Mūsu pilsētiņa” arī ir ļoti labi parādīts ģimeniskums – kā viens par otru rūpējas, atbalsta un ir līdzās viens otram.
Jā, šie, patiešām, ir mani vistuvākie, vismīļākie cilvēki, tie ir tie, kas atrodas man apkārt un dara mani laimīgu. Viņiem es varu teikt, ka mīlu viņus. Jūs esat mani paši tuvākie, sirds ļoti dziļi.