“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.” (I. Ziedonis)
Cilvēka dzīve ir cieši saistīta ar apkārtējo sabiedrību. Ikdienas notikumiem mēdz būt dažādas nokrāsās te sniegbaltā, te zilimelnā. Kāpēc? Manuprāt, tas ir tāpēc, ka svarīgi ir, ko par mums domā apkārtējie: ģimene, mīļotais cilvēks, sabiedrība. Neviens nevēlas tikt nosodīts par saviem darbiem, taču nereti tā notiek, jo jūtamies nepārliecināti par savu rīcību. Piemēram, es uzskatu, ja mani kritizē, tad tā ir mana vaina, bet nevienmēr tā ir. Manuprāt, mani līdzcilvēki nevēlas mani saprast, jo sirds tiem ir dziļi noslēgta aiz skarbās realitātes.
Brīžiem viss ko es daru ir slikti! Ikdienas steigā nereti saņemu dažādas piezīmes no sev tuviem cilvēkiem, bet, manuprāt, tas ir nepelnīti. Laika gaitā esmu pamanījusi, ka manu ģimenes locekļu sirdis paliek ar vien nocietinātākas. Tas viss tikai apkārt notiekošā dēļ, jo viss sociālā vide, sabiedrības neapmierinātā attieksme, notiekošais ārvalstīs – viss padara manu tuvo cilvēku sirdis slēgtas. Situāciju, kas notiek šobrīd, es varētu salīdzināt ar Džordža Orvela darbu “Dzīvnieku ferma”, lai gan romāns vēsta par notikumiem PSRS laikā, tas nemaina būtību mūsdienās. “Dzīvnieku ferma” atspoguļo to, cik ļoti mēs ietekmējamies viens no otra un kā tas izmaina savstarpējās attiecības. Manuprāt, katrā ģimenē vajadzētu paust mazāk negatīvās emocijas, kas ir gūtas darbā vai skolā, jo tas galu, galā noved pie vienotības šķelšanas.
Līdzsvara stāvoklis, kas veidots balstoties uz uzticību, rod miera un drošības sajūtu turpmākajai dzīvei. Es uzskatu, ka šādu līdzsvara stāvokli var iegūt, tikai atklājot savu sirdi mīļotajam cilvēkam. Nereti, spītīgās dabas un egoistiskās attieksmes rezultātā tiek izjaukts attiecību balanss. Manuprāt, tā notiek, jo daudziem ir bail atklāt savu sirdi, tā pat kā Leonīdai no Lindas Nemieras romāna “Kaķa lāsts”. Stāsta galvenā varone pazaudēja savu mīļoto cilvēku, jo dažādu apstākļu sakritību rezultātā viņa bija noslēgusi savu sirdi. Ja vien viņa būtu aprunājusies ar savu mīļoto, tad viss būtu bijis labāk, kā arī tiktu atgūts miers. Pēc manām domām, tā noslēdzas daudzas attiecības, jo netiek izrunātas problēmas. Galvenais ir būt atklātam un nebaidīties no tā ko var teikt sabiedrība.
Lielākais iemesls, kāpēc es esmu tik noslēgta ir tāpēc, ka mani māc šaubas par sabiedrības viedokli. Es uzskatu, ka netikai tāda problēma ir man, bet arī draugiem un paziņām. Skatoties filmu “Ezera sonāte”, kas ir uzņemta pēc Regīnas Ezeras “Aka” darba motīviem, es apjautu to, ka jebkurā vecumā, jebkurā laika posmā cilvēkiem ir bijis bail no sabiedrības viedokļa. Arī filmas galvenajai varonei Laurai bija šaubas par sabiedrības nostāju, tāpēc Laura nekļuva laimīga. Galvenais dzīvē nav sabiedrības viedoklis un redzējums, bet gan paša laime.
Cilvēka lielākais dzīves izaicinājums ir būt patiesam, bet tikai tā var būt laimīgs un just, ka sirsniņa ir tepat līdzās.