Pārspriedums ID 148

"Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi." (I. Ziedonis)

Pārāk bieži gadās paklupt, pārāk bieži gadās padoties, bet svarīgi ir, lai blakus būtu cilvēks, kurš neļaus padoties pie grūtībām. Cilvēks, kurš man nekad neļaus padoties, vienmēr atbalstīs un, galvenais, mīlēs, ir mans tētis.

Lai arī vecāki bieži neteiktu, ka abi bērni ir vienlīdz mīļi un sirdij tuvi, es vienmēr esmu zinājusi, ka esmu sava tēta mīlule, bet tētis man nekad nav ļāvis slinkot, man vienmēr bija jāceļas un jādara viss, ko viņš liek. Tieši viņš mani izaudzināja par to cilvēku, kas esmu šodien. No mazām dienām, kad man bija vien divi gadi, viņš mani veda uz dziedāšanu, vienmēr lika mājās dziedāt, bet tikai pateicoties viņam es ieguvu daudzas augstas vietas kultūras pasākumā "Cālis". Augot man vajadzēja apgūt klavieres un ģitāru, instrumentus, kurus tagad es mīlu spēlēt. Pateicoties tētim esmu atradusi vēlmi no rītiem celties un darīt. Savos tīņa gados, man nebija pilnīgi nekādas vēlmes garīgi augt un izkāpt no savas komforta zonas, taču tētis man ieteica izlasīt Viljama Mc.Kravena grāmatu "Kā saklāt savu gultu." Šī grāmata man atvēra acis no cita skatu punkta, grāmata man iemācija, ka tikai es esmu vienīgā, kas savu pasauli veido, tikai es spēju veidot savu dzīvi tieši tā, kā es to vēlos. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas, es sapratu, kā dzīvi uzlūko mans tētis un, kas ir tas, ko viņš man mēģina iemācīt. Tētis vienmēr mācija, ka no dzīves ir jāņem pilnīgi viss, ko tā sniedz, ir jāmācās un jāpelna labas atzīmes, ir jāpiedālās daudzos pulciņos, ārpuss stundu aktivitātēs, lai saprastu, kas tieši ir tas, kas man iet vislabāk un, kur man ir talants. Tieši pateicoties tam, esmu sapratusi, ka man padodas un ļoti patīk teātris, man ļoti patīk atrasties uz skatuves. Brīžos, kad man gribas padoties es zinu, ka varu pieiet pie sava tēta un viņš mani uzklausīs, samīļos mani cieši jo cieši, un pateiks, ka viss būs labi un, ka galvenais ir piespiest sevi un darīt, lai cik grūti arī nebūtu. Pateicoties tētim guvu otro vietu stāstnieku konkursā "Zvirbulis", pasākumā gandrīzi nepiedalījos, jo nebija spēka un vēlmes neko darīt, taču tētis neļāva nepiedalīties un dēļ tā esmu ļoti pateicīga. Taču nevienmēr viss ir gājis tik lieliski kā gribētos, esmu piedalījusies konkursos un viņos izgāzusies, braukusi no skolas mājās ar asarām acīs, taču tētis vienmēr mani ir sagaidījis mājās ar visu mīlestību, ko viņš spēj sniegt un zinot, ka man ir kāds, kurš spēj mani atbalstīt kaut vai visgrūtākajos brīžos ir neaprakstāmi.

Tētis - mans varonis, kurš man ir pats mīļākais cilvēks uz visa lielās pasaules, varonis uz kuru varu paļauties, zinot, ka ja būs nepieciešams viņš mani noķers. Tieši viņš ir cilvēks, kurš manā sirdī ir ļoti, ļoti dziļi, tieši viņš ir mana iedvesma, tieši viņš ir cilvēks, kura priekšā man būtu kauns padoties.

Atpakaļ uz sarakstu