Grāmatu brīnumainā vara.
Manuprāt, grāmatām ir liela vara mūsu, vienmēr skrejošajā, pasaulē. Es savas domas nemainīšu par to, ka mums ir vajadzība lasīt grāmatas.
Mūsdienās viss ļoti strauji mainās, taču grāmatu nozīmei mūsu ikdienas dzīvē nevajadzētu mainīties. Grāmatu lasīšana izdaiļo mūsu valodu, un tas ļauj mums kļūt par interesantiem sarunbiedriem. Lasot grāmatas mēs pilnveidojam sevi, taču par spīti tam, lielākā daļa bērnu un jauniešu izvēlas labāk citas nodarbes. Proti, datorspēles vai planšetdatorus. Skumji to atzīt, taču šie cilvēki nemaz nenojauš kādā brīnumainā varā grāmatu lasīšana spēj ievilkt. Šī vara ļauj ieraudzīt patiesās vērtības un novērtēt to, kas mums jau ir dots, nevis pārdzīvot par lietām, kuras mums nav. Kā piemēru varu minēt Rūdolfa Blaumaņa drāmu “Indrāni”. Šī luga man lika saprast, ka mēs nevaram pārdzīvot par lietām, kuras mums nav, ja mums blakus ir mīļie un tuvie cilvēki. Tā ir liela vērtība – būt kopā ar saviem mīļajiem. Drāmā “Indrāni” ir iespēja redzēt, ka mantisko vērtību pārvērtēšana mums nesniegs patīkamu rezultātu. Ar šo es vēlējos pateikt, ka lasot grāmatas mēs iemācāmies atšķirt svarīgo no mazāk svarīgā. Mums izveidojas savas prioritātes un savi vērtību kritējriji. Veltot savu laiku lasot grāmatas, mēs paplašinam savu redzes loku un domu gājienu. Ar grāmatu palīdzību mēs izglītojamies un nedomājam sekli, un tas mums sniedz plašas prāta spējas un daudz dažādas iespējas. Mēs sākam izprast vārdu nozīmi plašāk, tāpēc nerunājam lieki, kas nav vajadzīgs. Izveidojas savi uzskati un iemācāmies labāk aizstāvēt, un argumentēt savu viedokli. Ir tik daudz un dažādu iemeslu kāpēc vajadzētu lasīt grāmatas, taču aizvien vairāk jauniešiem un bērniem tas liekas nevajadzīgi un ļoti neinteresanti. Lai grāmatas nezaudētu savu nozīmi, lai mēs turpinātu tās lasīt katru gadu tiek rīkota “Gada balva”, kurā tiek apbalvoti labāko grāmatu autori, kā arī apbalvo pašas grāmatas. Viena no manām mīļākajām grāmatām, kura šogad tika nominēta, taču neieguva atzinību ir Andras Manfeldes darbs “Virsnieku sievas”. Šis darbs man lika pārdomāt savu attieksmi pret lietām, cilvēkiem un dzīves apstākļiem. Lasot šo darbu es aizdomājos par to kā būtu, ja es būtu dzīvojusi tajos laikos. Sapratu, ka man ir jāmaina uzskati par to kas ir primārais, un bez kā mana dzīve tomēr ir iespējama. Lasot šo darbu, es mazliet “nolaidos uz zemes”. Man parādījās jauni mērķi ar lielāku nozīmi dzīvē. Es sapratu, kuri ir patiesie dzīves mērķi, un kuri ir tikai mirkļa iegribas. Šie iemesli arī ir tie kāpēc es vēlos, lai aizvien vairāk gan jauni, gan veci cilvēki atrastu kopīgu valodu ar grāmatām. Lai mēs visi spētu atrast savus patiesos dzīves ceļus, un grāmatu lasīšana tam ļoti palīdz. Pat, ja sākumā lasīt grāmatas neliekas interesanti, tad vēlāk tā tevi ievelk brīnumainajā grāmatu varā. Tie ir tie notikumi, stāsti un varoņi, kuri aizrauj lasītāju un pilnveido mūsu prātus. Pat tam, kuram liekas, ka tas nav vajadzīgs, vēlāk novērtēs pozitīvi to, ka ir bijis grāmatu brīnumainajā varā. Nekas nav svarīgāks par sevis pilnveidošanu un, ja grāmatas mums to sniedz, tad kāpēc to neizmantot? Neizmantojot to, Tu atsakies no brīnumainas iespējas. Vai nelasot grāmatas mēs par to aizdomājamies? Nē, taču izlasot kaut vienu grāmatu mēs saprotam cik lielu kļūdu mēs būtu pieļāvuši, ja atteiktos no grāmatu lasīšanas.
Grāmatu lasīšana mūs ierauj brīnumainā varā un ļoti lielā interesē par to, kas notiks tālāk, taču tikai paši varam izvēlēties vai šo iespēju izmantosim līdz galam.