Grāmatu brīnumainā vara
Grāmatas, grāmatas ir kaut kas neparasts. Vieta kurā tu sajūti gan prieku, gan rūgtumu, vieta kurā tu esi jeb kas, dzvs, nedzīvs, varonis vai nē. Grāmatas ir mūsu virtuālo fantāziju valstība, kura ar katru nākamo izlasīto lapusi ievelk tevi dziļāk un dziļāk.
Ar grāmatas lasīšanu un burvību es iepazinos bērnībā, kad tikai mācijos lasīt, man jau tad likās, ka pasakas ir ļoti, ļoti interesantas un neparastas. Joprojām atceros savu pirmo izlasīto grāmatu “Vinnijs Pūks un viņa draugi”. Bērnībā izlasot šo grāmatu, es mēģināju līdzināties Pūkam, jo viņam bija daudz labu draugu un burvīgi jautra dzīve, viss ko viņs vēlējas vien vārd sakot. Protam bija arī daudz citu grāmatu kuras tika lasītas, bet atmiņā tikai Pūks, mana pirmā un viss mīļākā grāmata.
Gadiem ritot, ar laiku, par grāmatām kā tādām, es jau biju piemirsusi, godīgi sakot vienkārši bija slinkums tās lasīt. Bet kad iegaju bibliotēkā, un redzot jaunās grāmatas es sapratu, ka, tomēr, vajag vismaz kaut ko palasīt, neskatoties uz to ka to darīt pavisam negribējās. Manis izvēlētā grāmata bija “Citādie” Veronikas Rotas grāmata. Izlasot tikai pirmās divas lapuses, es sapratu, ka grāmatu es nespēšu izlaist no rokām. Tā bija tik aizraujoša, ka pat neskatoties uz vissu nogurumu, es nespēju apstāties, kamēr neizlasīju vissu grāmatu. Ar tieši tādu pašu aizrautību es izlasīju arī “Ziedu Valoda,” Vanesas Difenbaumas romānu, drāmu. Kurā tika stāstīts par vienu bāreni, kura izaugot pie audzumātes, iemācijās katra zieda, to skaita, krāsas nozīmi, un to kā mainās viņas dzīve izaugot. Protams arī skolā mēs lasām daž ne dažādas grāmatas, kurām ir tik pat liela vara, ieintriģet stāsta pašā sākumā, un spēt noturēt to intrīgu gandrīz līdz pat pēdējai lapusei, un viss spilgtāk tas tiek izspausts romānā “Svina garša,” M. Bērziņas darbā.
Gan jau, jūs tagad uzdodat jautājumu, kāds tam visam konteksts ar virsrakstu. Dažos teikumos var izteikt ko tas nozīmē, bet, protams, katrs to sapratīs savādi. Vai Jūs zināt kāda, tad ir tā grāmatas brīnumainā vara? Ja jūs esat lasītājs, tad jā, jūs zināt, ka grāmatai, grāmatām pieder loti milzīga vara. Lasot to, tā var likt jums raudāt vai pat smieties, liks jums sajust visus varoņu pārdzīvojumus kopā ar tiem. Pa tiešām lasot grāmatu, mēs atslēdzamies, no reālās dzīves un iegrimstām grāmatās, kuras apķer un nelaiž mūs vaļā. Tām pa tiešām ir liela un neparasta vara, jo tiši cilvēki ir tās lielās un neparastās būtnes, kuras raksta stāstus no savas dzīves, no savas pieredzes, kas arī liek mums, pa tiešām izjust īstos pārdzīvojumus, un dažreiz, mēs mēdzam saskatīt kaut kādas līdzības, varoņos un sevī, kas ir ļoti neparasti. Kā rakstīja vien dzejnieks A. Skuteļa “To, ko mēs darām, arī veido to, kas mēs esam,” tieši tā pat ar grāmatām, cilvēki tās saraksta, mēs lasot, sākam tās uztvert un dažreiz pat sākam dzīvot, pēc tiem sižetiem.
Grāmata ir vienīgā vieta pasaulē kur tu, tieši tu spēj ticēt visam nereālajam, un fantazēt tā kā, nekad to neesot darījis. Priekš manis, grāmata kā narkotiks, kamēr neizlasīsi līdz galam, tevi mocīs baigā intrig interese, “kas tad notiks tālāk,” un tam līdzīgi. Es pilnīgi visiem iesaku lasīt, jo tas pa tiešām ir burvīgi un pie tam daudz veselīgāk nekā sēdet pie datoriem.