Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Es dzīvoju 21. gadsimtā, mani vecāķi dzīvo tajā pašā gadsimtā un arī mani vecvecāķi dzīvo 21. gadsimtā. Mēs itkā ne ar ko neatšķiramies, bet atšķirība ir, mani vecāķi un vevecāķi dzīvoja 20. gadsimtā.
Itkā nebūtu nekā atšķirīga starp mums, mani un vecāķiem, bet ja ieskatās dziļāk, var pamanīt atšķirību starp mums. Atšķiras tas, ka mēs dzīvojām katrs savā gadsimtā. Par to pat vecāķi stāstija un runāja, ka “savā laikā mēs dzīvojām savādāk, nedarijām to vai to”. Kad mēs kaut ko izdarām, vecāķi uzreiz saka: “Kad es biju jauns, es tā nedarīju”. Protams, ka nedarīji, jo senāk cilvēki skatījās uz pasauli savādāk, bija savādākas normas, attieksme, uzvedība. Arī tehnoloģijas nebija tik attīstītas, un pat tagad man vecāķi prasa viņiem palīdzēt ar datoru, telefonu vai planšetdatoru, jo viņi dzīvoja citā gadsimtā, kur tādu ierīču nebija. Mēs, 21. gadsimta bērni, to jau esam apguvuši, jo mēs piedzimām un viss tas jau bija. Mums, jaunumiem, ir savs skats uz dzīvi, savi uzskati, domas, valoda un vecāķi cenšas pielāgoties mums, mūsu gadsimtam.
Piemēram, manu bērnu bērni dzīvos jau citā gadsimtā un es esmu pārliecināts, ka viņiem arī būs cits uzskats, domas un viedoklis par savu dzīvi. Tāpēc svarīģi ir izprast un ieraudzīt to, kā mainās dzīve, gadiem skrienot. Svarīgi ir pielāgoties tam, kurā gadsimtā tu dzīvo, ja tu dzīvo 21. gadsimtā, tad tas ir tavs gadsimts un viņam pielāgojas mani vecāķi un vecvecāki. Izprast savu gadsimtu ir viegli, ja to grib. Manuprāt, cilvēks, kurš izprata savu gadsimtu ir Aleksandrs Čaks , kurš savos dzejoļos rakstīja pa Rīgas pilsētu. Viņš spēja pilsētu saskatīt šādu, kādu cits nespētu. Aleksandrs Čaks mācēja ieraudzīt Rīgu tādu, kād viņa bija viņa gadsimtā. A. Čaks spēja saskatīt sievietes tajā gadsimtā, kurā viņš dzīvoja, un to viņš uzrakstīja dzejolī “Liepas satumst” un vēlāk arī izveidota dziesma. Filmā “Melānijas hronika” galvenā varone, kura tika aizsūtīta uz Sibīriju, pieņēma to nežēlīgo gadsimtu un spēja izdzīvot, kad nāve bija tik tuvu. Galvenais ir nevis tas, kā tu dzīvo, bet tas kā tu pielāgojies tam laikam, kurā dzīvo. Man ir interesanti, kā tas ir kad tu dzīvo dažādos gadsimtos, man ir vēlme to noskaidrot jo, manuprāt, tas ir interesanti to izjust.
Un nesteidzies dzīvot, vai skatīties uz priekšu, jo laiks skrien ļoti ātri, ierauģi, saklausi un izproti to gadsimtu, kurā dzīvo.