Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Mēs dzīvojam lieliskajā gadsimtā, neskatoties uz daudzām lietām, kuras mūsdienās nav labas un vajadzīgas, bet, lai mēs visi patiešām saprastu, ka šis laiks ir lielisks, mums ir jaierauga, jāsaklausa un jāizprot mūsu gadsimts.
Šajā pārspriedumā es gribētu saprast un pastāstīt, kas tomēr šajā gadsimtā ir labs un kas slikts. Pirmkārt, lieliski ir tas, ka mēs varam viens ar otru viegli sazināties, un tieši šajā gadsimtā šī funkcija strauji attīstās. Tomēr ir arī mīnusi, tie ir atkarīgi no cilvēkiem, tiem vienmēr nepatīk to dzīve un tie brauc labākas dzīves meklējumos. Kā tas ir saistīts ar šo tēmatu? Ļoti vienkārši, tieši mūsdienās tas ir tik aktuāli, it īpaši Latvijā. Piemēram Renāra Vimbas filmā “Es esmu šeit” ir perfekti parādīta šī, mūsu gadsimta problēma. Šajā filmā var redzēt šī gadsimta bērnus, kā arī to vecākus, kuriem jābūt par tiem atbildīgiem. Stāsts ir par to, kā galvenā varone Raja palika viena ar savu brāli, jo tās māte nolēma kā visi pamēģināt savu laimi aiz Latvijas robežām. Filmā var ieraudzīt arī 21. gs. plusus, piemēram Raja salīdzinoši viegli guva iespēju atrast savu māti, jo viņai bija iespēja gan mācīties, gan piedalīties olimpiādē, kur viņai uzdāvināja ceļojumu, agrāk tas nebija tik viegli.
Vēl, cik tas pašpārliecinoši neizklausītos, mūsu gadsimtā dzīvo ļoti gudri cilvēki, tas perfekti salasāms Alberta Bela romānā, “Būris”. Neskatoties uz to, ka šis cilvēks, arhitekts Edmunds Bērzs pierada pie dzīves, kad viņam viss ir, paliekot viens pats “būrī” “nepazuda”, viņš atrada riekstus, burku, kur uzvārīt ūdeni, pat izveidoja sev sienas lai nebūtu tik auksti, tas viss ir tāpēc, ka neskatoties uz to, ka cilvēkiem mūsdienās viss ir, tie ir gatavi jebkādiem ārkartes gadījumiem.
Mēs bieži domājam, ka viss ir slikti ne jau tāpēs, ka tā arī ir, bet tāpēc ka mēs vienmēr gribām lai būtu vēl labāk. Tas arī, manuprāt, ir milzīgs plus, jo kad cilvēki vienmēr tiecās pēc labāka arī dabūj to un attīsta sevi daudzpusīgi, tādā veidā arī uzlabojot pasauli un savu apkārtni.
Ir lietas kuras nemainās nevienā gadsimtā, tas krasi atspoguļots Rudolfa Blaumaņa darbā “Indrāņi”, runa šajā grāmatā iet par to, ka vecāki negribēdams to atdeva savu māju jaunākājam dēlam Edvartam, kurš neciena tos, vismaz man palika tāds iespaids, jo viņš zināja, ka ābeles pie mājas ļoti daudz nozīmē tā tēvam. Te arī atklājās mūsu gs. problēma, cilvēki nezin, kad apstāties un kā uzvesties. Neskatoties uz to ka darbs ir salīdzinoši vecs, šī problēma joprojām palika. Mūsdienu bērni tadu un ir, ka tie gaida visu sev nedodot neko pretīm.
Neskatoties uz to visu, es mīlu gs, kurā es dzīvoju, ar visiem tā plusiem un mīnūsiem. Plusu ir daudz vairāk, bet ja liekas otrādi, tad jāmeklē problēmu sevī.