“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.”
Manā dzīvē apkārt man ir ļoti daudz tuvu, sirsnīgu, ļoti izpalīdzīgu man cilvēku. Manā dzīvē ir burvīgi, dzīvespriecīgi trīs brāļi, nesen piedzima Maskavā viena māsiņa Marija, vienmēr izpalīdzīgais tēvs, kaut viņš arī dzīvo Krievijā, mēs esam tuvi. Man ir divi labākie draugi, kuri apstāsies lodes priekšā pirmie. To pašu izdarītu arī es, es garantēju, ja vajadzētu pārdot visu, kas viņiem ir, viņi pārdotu. Te arī atklājās manu tuvo cilvēku dziļās sirdis, kādam ir bezgalīgs dzīvesprieks, kādam bezgalīgs dāsnums, kādam izpalīdzība, bet es vēlos pastāstīt, par kādu, vissvarīgāko man cilvēku, tā ir mana māte, viņu sauc Iveta.
Manai mātei ir bijusi ļoti sarežģīta dzīve. Mana māte sāka studēt Neonataloģiju pēc vidusskolas un pirmajā studiju gada laikā viņa uzzināja par manu drīzo piedzimšanu. Es iedomājos kāds viņai bija stress, tikko uzākta ārsta karjera un te vēl bērns, bet māte mīlēja savu darbu, viņa katru dienu braukāja uz studijām kopā ar mani un nekad nepadevās, tagad viņa ir ārsts Neonatalogs , vienpatsmit gadus viņa mācijās kopā ar mani. Pats galvenai ir, ka nekad neaizmirsa par mani.
Pēc 8 gadiem kā viņai biju piedzimis es, viņa iznēsāja vēl divus bērnus, tagad gan dvīņus, vēl pēc trim gadiem piedzima jaunākais. Pēc četru dēlu piedzimšanas viņa vēl joprojām strādā un attīstās medecīnā, palīdz rasties jaunai dzīvībai, citām sievietēm. Vai tad tā nav milzīga un ļoti dziļa sirds?
Kāpēc es rakstu par savu māti, jo viņa pabeidza augstāko izglītību? Nē, jo viņa visas dzīves laikā paspēja dot mīlestību, cieņu, izturību saviem bērniem, dāvāja māju un ēdienu, neskatoties uz to, ka dzīvoja bez vīra. Mana māte uz mūžiem iedeva pašu labāko, kas ar mani varēja notikt, mīlestību pret Dievu, es iemācījos mīlēt praktiski visus cilvēkus, pateicoties mātei un Dievam.
Manai mātei pārs gadus atpakaļ konstatēja nāvējošu slimību – “Sarkanā vilkēde”, manuprāt. Viņas nieres no iekšas sāka izirt, bet pat pēc slimības viņa nepadevās un pateicoties Dievam viņa spēja piecelties un turpināt mīlēt savu darbu un neapstāja mīlēt savus bērnus. Mana māte kļuva par Daugavpils reģionālās slimnīcas, dzemdību nodaļas vadītāju. Gribat ticat gribat nē, bet mana māte ar to neapstājās, mana māte tagad ir slimnīcas direktora aizvietotāja.
Šajā pārspriedumā nav nekas literārs vai pilns ar kultūras faktiem, bet, kas var būt labāks, uzrakstīt labus vārdus par savu māti, mīliet un godājiet savus tuvos. Es droši varu pateikt, ka manā ģimenē ir cilvēki ar dziļu sirdi.