“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.” (I. Ziedonis)
Mūsu skaista, brinišķīga, aizraujoša Zeme dzīvo 7,5 miljardi cilvēki. Mēs visi ļoti atšķiramies viens no otra, bet mums ir kopīgas lietas, viena no tam ir jūtas, milestības – tās kas ir iekšā sirdī un dvēselē. Ir cilvēki, kuri parāk jutīgi un tie, kuri tūras savas jūtas iekšā. Cilvēki, kuri saistīti ar literatūru viņi parāk jūtīgi, jo kad rāksta darbu viņi visu to pārdzīvo. Viss kas viņam ir iekšā, dzīlī, viņi visu to noņiem uz augšu, lai mums kaut ko paradīt, dod saprast. Manuprāt, tā ļoti spilgti parāda latviešu un krievu autori.
Viens no autoriem, kurš atvēra savu sīrdi darbā ir Zenta Mauriņa esejā “Dzimtenes kalns”. Darbs ir par vīrieti, kurš skumjas par dzimtene un dzīvoja vietā, kur neviens nesaprot viņu valodu. Tur bija kalns, kur jāuzkap un tu ieraudzīsi savu Dzimtene. Virietis aizgāja uz to kalni un ta beidzas darbs. Es uzskātu, ka virietis uzkāpa un ieraudzīja Dzimtene. Viņš tūras līdz beigam – runāja sava valoda, nevis iemāca svešo, jo atceras savas sāknes, kultūru un Dzimtene. Uzskātu, ka šis darbs parāda cilvēku mīlestību pret Dzimtene. Merķtiecīgu, jo aizēja uz šo gāru kalni. Autore parāda cilvēku sirsnību pret Dzimtene.
Otrais literatūra pārstavis, kurš parāda cik viņam ir liels sirds – jūra jūtas un milestības pret savu Dzonetene ir Jesenins. Manuprāt šis cilvēks ir ļoti spilgta persona ar lielo sirdi. Jesenins mīl visu, ko viņam bija – meitenes, vieta, kur vinš izauga, alkaholu. Viņš centās dzīvot, viņš tik daudz izdarīja par īso laiku un viņa daudzi atcēras. Īpaši, kada viņam bija sirdi vēl vajag pameklēt. Kad viņš rakstīja dzējas, viņš visu to raksta no dvēsele no sirdi, lai lasītājs sajūta to, kas jūta autors. Piemēam, dzēja “Mana Dzimtene” viņš tik spilgti, krasaini un sirsnīgi aprakstīja savu mīlestību pret dābu, kur vinš izauga. Nevienām nav šaubas, ka tas ir cilvēks ar lielo sirdi un labu dvēseli.
Šī autore es arī uzskatu par cīlvēku ar īpašu sirdi. Cilvēki, kuri dzīvoja trimdas laika ir vieni no sirsnigiem un viena no tiem ir Anna Dagda. Savā darbā viņa pārāda un dēva man saprast, cik ļoti sapīģi redzēt savu Dzimtene pēdējo reize. Darbā “Pedēja laiva” viņa atvēra savu sirdi lasītājiem, ielika to sajūtu. Cik sapīgi un žēl brauc prom no mīļāka zeme. Cik sapīgi vairs neredzēt Dzimtene un cik stipri skumst sirds. Šis darbs ir ļoti dzīlš, ļoti privāts un patīkami, ka Anna parāda mūms, kā tas viss bija, lai mes tagad noverte to, kas mums ir.
Manuprāt, ši autori ir ar īpāšu dzīļo sirdi, kuru viņi mums atvēra, lai mēs sajūtam viņus. Vajag būt sirsnigam, jutīgam, labsirdīgam, lai kļūt par cilvēku ar dziļo sirdi.