Pārspriedums ID 176

Grāmatu brīnumainā vara.

Katram no mums ir tādas grāmatas, kuras mums ļoti patīk. Tādas var būt vairākas vai tikai viena. Manuprāt, mūsdienās ir tā, ka pirmajā vietā ir mobilās ierīces, un tikai tad grāmatas, taču es uzskatu, ka vajadzētu būt otrādāk. Jau kopš bērnības mums tiek lasītas pasakas, dažādi stāsti kas mums patīk, un no grāmatām mēs varam gan iegūt kaut ko jaunu, gan arī iemācīties. Tās mums arī var palīdzēt sniegt kādu padomu, jo bieži vien grāmatās pastāsta reālus notikumus no dzīves.

Maziem bērniem patīk ļoti pasakas, un ne tikai bērniem, arī pieaudzis cilvēks var lasīt pasakas, jo tie ir ļoti interesanti stāstiņi par dzīvniekiem, cilvēkiem un citām būtnēm. Grāmatās bieži vien ir aprakstīta kāda fantastiska, jā, varbūt ir cilvēki, kuriem patīk tādas grāmatas, bet es dodu priekšroku grāmatām ar mierīgiem un interesantiem notikumiem, kas varbūt vairāk ir saistīti ar dzīvi un tās sagādātajām grūtībām.

Piemēram, viena no manām mīļākajām grāmatām ir Dorisas Lesingas romāns “Piektais bērns”. Kāpēc tieši šī grāmata? Jo šajā grāmatā ir aprakstīti tādi notikumi, kas skar mūsu reālo dzīvi. Notikumi, kas notiek arī pasaulē, un es pat teiktu katrā otrajā ģimenē.

Šajā grāmatā bija aprakstīta kādas ģimenes dzīve. Vecāki, kuri iepazinās kādā darba ballītē gribēja lai viņiem būtu daudz bērnu. Viņiem bija piedzimuši četri bērni, taču viņiem šķita, ka tas ir par maz. Tāpēc drīz viņiem piedzima arī piektais bērns. Šis bērns jau kopš dzimšanas atšķīrās no saviem brāļiem un māsām, gan izskata, gan rakstura ziņā. Tēvs, kurš gaidīja piekto bērniņu, no jaundzimušā atteicās uzreiz, teikdams: “Tas nav un arī nekad nebūs mans dēls!”. Māte arī nebija sajūsmā par zīdaini, taču viņiem nācās viņu pieņemt tādu, kāds tas ir piedzimis.

Paejot kādam laika posmam mazais bija sasniedzis septiņu mēnešu vecumu. Ģimenē tie septiņi mēneši bija kā elle, jo mazais visu laiku raudāja, kliedza un rūca. Un viņš varēja izdarīt ko tādu, ko viņa vecumā dzimušie nevarēja. Viņš nožņaudza suni. Pēc šī notikuma radinieki vecākiem lika viņu aizsūtīt uz slimnīcu, kur audzina bērnus, no kuriem vecāki ir atteikušies. Tēvs bija tas, kas uzreiz piekrita, bet māte vēl šaubījās. Taču nākamajā dienā mātei neredzot tēvs aizveda bērnu uz to slimnīcu. Māte to redzēja, bet vēlāk visi viņu pārliecināja, ka tā ir labāk. Tad arī māte uzskatīja, ka tā ir labāk.

Pēc dažiem mēnešiem māte nožēlojusi ka tā izdarīja, un aizbrauca pakaļ savam bērnam. Viņš nebija izmainījies raksturā. Viņš bija tik pat rupjš kā agrāk. Bet māte uzskatīja, ka viņa varēs pāraudzināt savu dēlu. Lai kā viņiem gāja, taču mazais sāka mainīties. Bet tik un tā, brāļi un māsas viņu nepieņēma, tāpat kā tēvs.

Izlasot šo grāmatu, es sapratu, ka vecākiem ir jāvelta vienāda uzmanība saviem bērniem. Lai kāds viņš būtu rakstura vai izskata ziņā, tas ir tavs bērns, un tev par viņu ir jārūpējas. Tāpat, es secināju, ka ne tikai grāmatas stāstos tā notiek, bet gan arī reālajā dzīvē.

Piemēram, novelē, “Raudupiete”, kuru sarakstījis Rūdolfs Blaumanis, māte līdzīgi izrīkojās ar savu dēliņu. Lai viņa iegūtu Kārļa mīlestību, viņa atļāva savam dēliņam spēlēties ar asiem priekšmetiem, darīt visu to, kas var novest pie letāla iznākuma. Kādu dienu tā arī notika, viņas dēliņš iekrita akā. Un beigās viņa neieguva ne Kārļa mīlestību un pazaudēja savu deliņu.

Lasot dažādas grāmatas es saprotu, ka daudzās no viņām tiek aprakstīti autoru dzīves laikā piedzīvotie notikumi, arī tas, ko viņi redz un izjūt tiek ielikts stāstos. Es varu tikai apbrīnot grāmatu autorus, jo viņi raksta ne sev, bet gan saviem lasītājiem, un tas ir ļoti grūti. Lai grāmata patiktu citiem ir ļoti labi jāzin par ko rakstīt.

Grāmatas, tā tiešām ir kā brīnumaina vara. Jo tajās ir aprakstīts tik daudz brīnumu kas notiek pasaulē. Ja cilvēks iesāk lasīt grāmatas, tad viņš ir nokļuvis grāmatu varā, jo viņš izlasa vienu grāmatu, tad viņam vajag vēl grāmatas, ko izlasīt.

Es uzskatu, ka grāmatu lasīšana tas ir ļoti labi, jo tu papildini savu vārdu krājumu, iegūsti kaut ko jaunu. Es ceru ka arī nākotnē cilvēki spēs nokļūt grāmatu brīnumainajā varā uz brīdi aizmirstot par mūsdienu tehnoloģijām.

Atpakaļ uz sarakstu