Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmata ir neaizmirstama lieta no senajiem laikiem līdz pat mūsdienām. To nespēj aizvietot ne kino, ne elektroniskās ierīces kā elektroniskās grāmatas. Tā kļūst īpaša jau ar savu smaržu, un izskatu, pēc kura var saprast, cik sena tā ir.
Grāmatām tiešām piemīt brīnumaina vara pār cilvēkiem, jo mēs turpinām lasīt tās, zinot, ka mūsdienās ir labas filmas, kur ir redzamas emocijas, cilvēku izskats, filma kļūst emocionālāka, jo tai palīdz mūzika. Priekš manis filmas noskatīšanās ir ātri aizmirstams process, nav nozīmes kāda žanra ta ir, bet grāmata ir kaut kas īpašs. Lasot, man ir iespēja pašai iedomāties, kā izskatās galvenie varoņi, kāda mūzika varētu skanēt tieši šajā brīdī. Kad esmu pabeigusi lasīt grāmatu, stāsts ilgi paliek manā atmiņā, jo man ir svarīgi izlasīt labu grāmatu, kura man patiks. Grāmata ne tikai ļauj cilvēkam fantazēt, sapņot, bet arī papildina viņa vārdu krājumu un attīsta cilvēka iekšējo pasauli. Vai tas nav fantastiski?
Rakstnieki raksta savu stāstu, balstoties uz kādu notikumu attiecīgajā gadsimtā, cenšoties atklāt kādu jau aizmirstu, bet tajā pašā laikā ļoti aktuālu problēmu, jo rakstnieka uzdevums ir atgādināt lasītājam par to, ko viņi jau zina, piemēram, cilvēku attiecības. Mūsdienās ļoti aktuālas ir attiecības starp jauniešiem un jauniešu attiecības ar vecākiem, jo tagad var sastapt ļoti daudz nelabvēlīgas ģimenes, no tā secinot, ka bērni tiek neaudzināti, sāk lietot cigaretes, alkaholu, sāk slikti mācīties. Šo problēmu var sastapt sociālajos tīklos, tomēr labāk to saprast man palīdzēja Ilgas Raičevskas grāmata “Norakstītie”, kur varēja pilnīgi izjust katra varoņa emocijas un pārdzīvojumus. Grāmata palīdzēja saprast, ka mūsdienās kādam ir daudz sliktāk nekā tev, un tev ir jāciena tas, kas tev ir dots, kā arī nenovērsties no tādiem bērniem, piemēram, ja kāds mācās ar tevi vienā klasē, bet gan padomāt, kā tu vari palīdzēt viņam.
Grāmata spēj mainīt manus uzskatus un ļauj atslēgties uz mirkli no laicīgās dzīves. Rūtas Šepetis grāmata “Jūras sāļums” ļāva manām emocijām kontrolēt mani. Stāstā tiek aprakstīti cilvēku pārbaudījumi un pārdzīvojumi no Otrā Pasaules kara, kaut arī es to neizdzīvoju, es varēju izjust cilvēku sāpes, un priecāties par mazu sīkumu, kas tiem sniedza prieku.
Rakstot, un, pārdomājot visas grāmatas, ko biju izlasījusi, nevaru pārstāt apbrīnot, cik skaistas tās ir un cik tās dod mums emociju. Tās veido mūs par gudriem cilvēkiem, izglīto, parāda un atklāj mums daudz jaunu vai aizmirstu vērtību, palīdz kļūt mierīgākiem, veidot labas attiecības ar cilvēkiem. Grāmatas spēj pārveidot mūs par labākiem. Varbūt mums visiem derētu kļūt par cītīgākiem lasītājiem?