Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmata - tā mūsdienās, tehnoloģiju laikmetā, ir liela vērtība. Tā palīdz ceļot laikā, piedzīvot nepiedzīvoto, saprast neizprasto. Lasot grāmatu, es nokļūstu pavisam citā pasaulē, pasaulē, kurā tiek aizmirstas visas manas problēmas, un es spēju dzīvot līdzi galvenā varoņa dzīvei. Visbiežāk es lasu grāmatas, kas sevī ietver vēsturiskos notikumus, mīlestību un indivīda izdzīvošanas māku.
Kāpēc es lasu grāmatas par vēsturiskiem notikumiem? Varbūt tāpēc, ka ir svarīgi saprast un izprast pagātni, lai varētu saprast notikumus, kuri notiek mūsdienās. Pagātne nopietni ir ietekmējusi arī tagadni un mūsdienās viss norisinās pagātnes notikumu iespaidā. Kā arī izzinot pagātnes notikumus es papildinu savas zināšanas, iepazīstos ar tā laika dzīvi un tās īpatnībām.
Rūtas Šepetis romāns “Starp pelēkiem toņiem” mani piesaistīja ar to, ka tas ir piecpadsmit gadīgas meitenes stāstījums par Padomju laiku, kad vairums cilvēki tika deportēti no savas valsts. Lai gan šajā romānā stāstīts tieši par Lietuvas iedzīvotājiem, tiek minēta arī Latvijā, kas man liekas ļoti nozīmīgi, jo šis notikums skāra arī manu dzimteni. Romāns ne tikai vēsta par dažādu valstu konfliktiem un to risināšanas agresīvajiem paņēmieniem, bet arī par nelaimē iekļuvušo cilvēku dzīvi. Tas māca to, ka cilvēkam jebkādā dzīves situācijā ir jābūt spēcīgam un jāturās kopā ar saviem mīļajiem un tuvajiem, kā to darīja Līna.
Šis romāns ļāva man paceļot laikā, nokļūstot pavisam citā telpā un laikā. Lasot šo grāmatu es nobirdināju ne vienu vien asaru, tā man bija aizkustinājusi tik ļoti, ka dažbrīd pat nespēju valdīt savas emocijas. Tas ir būtisks arguments tam, ka grāmatām piemīt brīnumaina vara, bet ne tikai. Brīnumaina vara piemīt arī mīlestībai, un ir vēljobrīnumaināk, ja grāmata ir par mīlestību.
Par mīlestību ir ļoti daudz grāmatu un visas tās ir lieliskas un neatkārtojamas, bet mani piesaistīja un aizrāva R. Blaumaņa novele “Raudupiete”. Varbūt šī novele nav lieliskākais piemērs tam, kādai būtu jābūt ideālai mīlestībai, bet tā māca to, kāda mēdz būt mīlestības cena, un ko cilvēki ir gatavi upurēt tās dēļ. Šajā gadījumā Raudupiete bija gatava upurēt savu dēliņu Krustiņu, ļaujot viņam iekrist akā, lai tikai spētu būt kopā ar sev iemīļotu vīrieti. Vai tas ir pareizi un pieņemami, par to būtu jālemj mums pašiem, bet galvenais ir saprast, ka mīlestība bieži vien prasa upurus, kas, šajā gadījumā bija Krustiņš. Kā arī ne vienmēr kāda upurēšana palīdzēs sasniegt vēlamo, iespējams, ka to vēlāk nāksies arī nožēlot. Jebkurā gadījumā izvēle ir tikai mūsu rokās, mēs paši veidojam savu dzīvi.
Ir ļoti svarīgi patstāvīgi pieņemt lēmumus, neietekmējoties no apkārtējiem, jo tikai tādā veidā mēs spēsim dzīvot savu dzīvi, nevis kāda cita. Jāspēj būt mērķtiecīgam un uzstājīgam, lai dzīvē sasniegtu augstas virsotnes. Tāds bija Juris Upenājs Anšlava Eglīša romānā “Homo novus”, viņš nebaidījās no grūtībām, bet gan ar lielu mērķtiecību gāja uz priekšu, lai īstenotu savu sapni – kļūt par slavenu gleznotāju.
Šī romāna izulasīšana man prasīja tikai dažas dienas, jo šī grāmata bija mani ierāvusi savā valstībā, no kuras nemaz nevēlējos doties prom. Juris Upenājs gluži vai man atvēra acis, es sapratu to, ka es varu man vienkārši ir jānotic sev un saviem spēkiem. Un nemaz nav svarīgi no kādas pilsētas un ģimenes es nāku, galvenais ir nepadoties un iet pretī savam mērķim.
Katra no šīm grāmatām māca pavisam ko citu, un tas ir lieliski, ka grāmatu tēmas ir ļoti daudzveidīgas. Vienas mūs māca izprast vēstures notikumus, citas stāsta par vienu no svarīgākajām dzīves vērtībām – mīlestību, bet vēl citas par indivīdu un tā personības izaugsmi. Lai gan minētajās grāmatās es nosaucu pa vienai tēmai, tomēr varu apgalvot, ka visas šīs tēmas katrā grāmatā savijas savā starpā.
Grāmatām pilnīgi noteikti piemīt brīnumaina vara, tāpēc aicināšu ikvienu nokļūt šīs varas ietekmē, tas ir to vērts! Tāpēc lasīsim grāmatas un baudīsim dzīvi!