Grāmatu brīnumainā vara.
Jebkuram cilvēkam, vai viņš lasa grāmatas, vai nē, ir kāda noteikta grāmata, kura uzreiz ieskrien prātā, varbūt tas ir pateicoties nosaukumam, galvenajam varonim vai kādam spilgtam notikumam, bet tomēr šī grāmata ar kaut ko asocējas un paliks atmiņā mūžīgi.
Grāmatas spēj radīt pasaules un iespaidot citus tās atveidot uz lielā ekrāna, piemēram, Pītera Džeksona filmu triloģija “Gredzenu pavēlnieks” centās atveidot Tolkīna grāmatu pasauli un personāžus, un, lai arī šīs filmas tiek cienītas visur pasaulē, Tolkīna grāmatas joprojām uzskata par pārākām pasaules veidošanas ziņā, tas ir pateicoties grāmatām kā unikālam mākslas veidam, kurā vienīgā robeža ir autora radošums un vēlme turpināt.
Grāmatām pieder milzīgs spēks iespaidot citus. Liela daļa jauno paaudžu autoru kļūst par autoriem, jo viņus ir savaldzinājis kāds cits rakstnieks, piemēram, japāņu rakstnieks Makoto Mijazaki izveidoja savu noslēpumaino stāsta atklāšanas veidu, jo bērnībā viņš lasīja stāstus angļu valodā un, lai arī viņš pilnīgi nepārzina angļu valodu, visus tukšumus stāstā viņš aizpildīja ar pašizdomātiem notikumiem, tādēļ arī viņa rakstītajos darbos ir līdz galam neizskaidrotas lietas, jo Mijazaki vēlās, lai lasītājs vairāk pielietotu savu iztēli un fantāziju.
Daudzas nostājas dzīvē vai sarunās var tikt pamatotas ar grāmatām un citātiem, jo tiklīdz tiek sadzirdēts, kaut kur iepriekš izskanējis autors vai grāmata, cilvēkiem ir vieglāk atrast kopīgu valodu, jo viņiem jau ir kaut kas vienojošs.
Manuprāt, pats svarīgākais iemesls, kādēļ grāmatas ir neatņemama sastāvdaļa no mūsdienu kultūras, ir pateicoties to iespējai nostiprināt vai arī mainīt noteikta indivīda vērtības. Lai arī priekš manis grāmatas sākotnēji kalpoja kā rīks izbēgšanai no dzīves raizēm, vēlāk es sapratu, ka tā nebija izbēgšana uz citu pasauli, bet gan atspoguļojums, jo es turpināju saskrieties ar situācijām, kuras jau tika atrisinātas kādā grāmatā. Man pašam to īsti neapzinoties, es sāku rīkoties līdzīga grāmatu varoņiem.
Es varu droši teikt, ka es nebūtu es pats bez Hideaki Anno un viņa literatūras darba “Jaunā gadsimta evanģēlijs”. Lai arī grāmatas notikumi risinās mums svešā pasaulē, tur ir sastopamas pazīstamas tēmas, kā atbildība un savas identitātes noteikšana. Grāmatas galvenais varonis Šindžijs visu stāstu pavada bēgot no atbildības, kuru viņam uzspiež citi, baidoties, ka izgāšanās gadījumā visi viņu aizmirsīs, tomēr stāsta beigās viņš saprot, ka citi nav atbildīgi par viņa rīcībām un gadījumā, ja viņš tiešām visus būs pievīlis, viņu spēs atcerēties pateicoties tam.
Grāmatu svarīgums, ironiski sakot, ir vārdiem neaprakstāms, bet savā veidā tās ir atbildīgas par daudzu cilvēku identitātēm.