Ieraudzīt; saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Latvijas neatkarības vēsturē varam izdalīt divus posmus. Pirmais posms aptver laiku no 1918. gada 18. novembra līdz 1940. gada 17. jūnijam. Kārlis Skalbe atcerējās, ka pelēks bija valsts dzimšanas dienas rīts 1918. gada 18. novembrī. Bet valsts proklamēšanas akts Nacionālajā teātrī bija svinīgs. Vīriem, kas bija sapulcējušies, kā valdība, bija tikai morāla vara. Rīgā toreiz valdīja vācu karaspēks. Latviešiem varas nebija, bet tauta ticēja un sekoja saviem vadoņiem.
Latvija īsteni kļuva par valsti tad, kad izveidoja nacionālo armiju. Strēlnieki bija mūsu pirmā nacionālā armija. Ir pagājuši gadi, bet mūsu apziņā dzīvo varonīgā latvju karevja tēls. Kā legenda līdz mūsdienām ir saglabājies stāsts par strēlnieku cīņām. Šī legenda tika radīta Ziemassvētku kaujās. Pēc neatkarības pasludināšanas sākās Latvijas brīvības cīņas, jo vācieši ar fon der Golcu priekšgalā grībēja izveidot savu valdību. Arī krievi ar Bermontu priekšgalā grībēja Latviju 1919. gada oktobrī sākās Bermontiāde Ziemassvētku kauja biju kā jauna nacionālā atmoda. Cēlās vita tauta, lai aizstāvētu jauno valsti. Neredzēta drosme vien varonība iezīmēja šīs cīņas pulkveža Kalpaka vadībā.
Vienu gadu pēc proklamēšanas akta Latvija sevi varēja saukt par valsti. Tā tika starptautiski atzīta. Vispirms bija jāsakārto saimniecība. Tika celts un ražots. Rūpniecība izveidojās visās nozarēs. Attīstījās izglītība, kultūra, literatūra, māksla, mūzika. Dažāda produkcija tika eksportēta uz ārzemēm. 1920. – 1940. gadam Latvija kā valsts piedzīvoja uzplaukumu. 1940. gadā 17. jūnija PSRS karaspēks iegāja Latvijas teritorijā. 1941. gada vasarā Latviju okupēja nacistiskā Vācija. Pēc Vācu karaspēka sakāves otrajā pasaules karā Latvijas teritorijā atjaunojās padomju okupācijas vara, kas pastāvēja līdz 1930. gadam 4. maijam.
Kara laikā daudzi aizbrauca prom no Latvijas, jo baidījās no okupācijas varas. Zenta Laumiņa rakstīja, ka vajadzēja bēgt. Bet bēgļi okupantu acīs bija valsts nodevēji, kas jāsoda ar nāvi. Dažās dienās tika iznīcināti Latvijas gaišākie prāti, kas bija izauguši vairāk nekā divdesmit gados. Otrā deportācija bija 1949. gada 25. martā. Visi ļaunie darbi pastrādāti pēc Staļina parakstītiem dokumentiem.
Sekoja 50 gadi – padomju okupācijas gadi. lielai daļai latviešu tie bija smagi gadi. Bet tagad sākās vēl viens atmodas laiks.
Otrais atmodas posms Latvijas vēsturē. 1990. gada 4. maija deklerācija par Latvijas valsts neatkarības atjaunināšanu, bet tāpat kā pirmo reizi neatkarība bija jāizcīna. Sekoja barikāžu laiks 1991. gada janvārī cīņa bez ieročiem. Kārlis Skalbe rakstīja, ka tautu vieno valoda, zeme un stāsts par varoņiem, bet Zanta Mauriņa rakstīja, ka latvietis nav iekarotājs. Viņš ieročus lieto tikai ja sava tēvu zemē jāizstāv pret ienaidniekiem. Latvijas starptautiskā atzīšana notika divas reizes. Pirmo reizi 1921. gadā, otro reizi 1991. gadā.
Arī mūsu laikos latvju mīlestība uz Latviju ir tikpat liela, kā mūsu tautas varoņiem tajos tālajos notikumos, kas mums šodien izklausās pēc leģendas.
Arī tie, kas pēdējos gados ir pametuši Latviju ilgojas pēc tās. Visskaistākos milestības vārdus Latvijai ir uzrakstījis Jānis Jaunsudrabiņš esejā “Piemini Latviju”. Šī eseja Padomju gados nebija izdota pie mums.
Es arī milu Latviju. Man šķiet, ka tā ir, ja ne visskaistākā, tad vismīļākā un dārgākā gan Es dzīvošu tika Latvijā.