Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmatas lasīšana no pašas bērnības bija manais mīļākais laika pavādīšanas veids, jo tas pilda ļoti dažadas funkcijas. Lasot grāmatas, mēs attīstāmies, mēs uzzinām citu cilvēku viedokļus, veidojam savus, ka arī aizbegam no realitātes uz kādu mīrkli. Lasot grāmatas, mēs varam izjūst ļoti dažadu emociju spektru. Un, manuprāt, tas viss padarā grāmatu pasauli par brīnumaino.
Katrā izlasīta grāmata atstāj mūsu sirdī kādu nospiedumu, kaut mazo pārdomu, bet tas viss ietekme un veido mūs ka personību, palielina mūsu redzesloku. Pusaudžu periodā, kad daudziem no mums viss pasaulē liekās tik haotisks un nepareizs un kad mēs sākam veidot savas vērtības un dzīves principus, man bija ļoti svarīga viena grāmata, kura stāstā par pusaudžu problēmam, kad liekas, ka neviens tevi nesaprota, kad tev vajag izaugt ļoti ātri, ja tu gribi izdzīvot šajā pasaulē. Tā ir D. Selindžera romāns “Uz jauvas rudzu laukā”, kas vēsta par zēnu Holdenu, kurš ir ļoti līdzīgs visiem mums – jauniešiem, pusaudžiem, kurie mekle savu vietu dzīvē.
Ir arī daudzas grāmatas, kuri veidoja mūsu morāles principus, grāmatas, kuri ļauj mums aizdomāties, kā mēs rīkotos gālvēna varoņa vietā, kas ir ļaunums, kā mēs rīkotos gālvēna varoņa vietā, kas ir ļaunums, kāpēc kāda situācijā mēs rīkojamies tieši šādi un kas ir cilvēka būtība. Protams, ka grāmatas nevar dot mums gatāvas atbildes, katram vajag pienākt pie savas, bet katrs literārs darbs satūr kādu jautājumu, kura satraucēja autoru, kura bija svārīga viņam. Tā, piemēram, galvēnais varonis Raskoļņikovs no F. Dostojevska romāna “Noziegums un sods” ļoti daudz doma par nozieguma būtību. Dostojevskis ļauj mums aizdomāties un pats grāmatas garumā gaitā rīsīna ļoti svārīgu morāles jautājumu: vai visi cilvēki var būt vienādi savās tiesības, vai kaut kadam ir vairāk tiesības, lai sodītu citus?
Treša grāmatu brīnumainu vāru funkcija, manuprāt, ir aizbegšana no realitātes, kas ļauj mums uz kādu periodu aizmirst par visu un dzīvot tikai pasaulē, kuru izdomāja autors. Gandrīz katrs cilvēks bērnība vai arī tagad mīļ lasīt pasakas, jo tos var lasīt ļoti dažadi. Mēs varam redzēt skaistus tēlus, brīnumainus notikumus, bet varam redzēt arī zemtekstu, idejas pārdomam un alūzijas uz citiem darbiem. Divos veidos mēs, piemēram, varam lasīt K. Skalbes pasaku “Milzis”, kura kopumā ir par savas vietas meklēšanu pasaulē, bet pasakas gaita mēs redzām, ka Milzis atstāj savu akmeni, kuru viņš visu mūžu turēja ka Sīsifs, un dodas pasaulē meklēt savu īsto vietu un galu galā atmeklējot to. Šī pasaka ļauj man netikai izbaudīt K. Skalbes talantu ka literāro darbu autoru, bet arī aizomāties par savas dzīves ceļu.
Grāmatu pasaule ir tik dažada un tik krāšņa, ka katrs var atmeklēt sev kaut mazo, bet brīnumu, kura paliek uz visu mūžu viņa dvēselē.