Grāmatu brīnumainā vara.
Mūsdienas daudzi cilvēki doma, ka grāmatas jau ir pagatnē, un nākotnē tām nebūtu vietai. Katru gadu cilvēku skaits, kuri lasa, kļūst mazāk un mazāk. Es domāju, tas notiek, jo cilvēki nevar dziļi sajūt grāmatu brīnumainu varu, tāpēc kā nelasa īpaši viņiem pielāgotas grāmatas.
Es lasu grāmatas katru dienu, tāpēc es varu sajūt šo brīnuminu varu, kad cilvēks nevar domāt ne par ko citu, izņemot grāmatas sižēti. Un arī tagad es domu tikai par to, ka, kad es atgriežos mājās es izlasīju savu grāmatu līdz beigam. Ja grāmata var ieinteresēt cilvēku, tad tai ir specifiskai spēks. Es jau izlasīju daudz grāmatu, bet divas visdziļāk paliek manā atmiņā.
Pirma grāmata – Daniela Defo romāns “Grāfs Monte - Kristo”. Es ar aizraujošo interesi lasīju šo romānu un izlasīju to menēšā laikā. Tur bija tik neordinārs sižets: mīlestība starp Dentesu un Mercedess, pēc tam Dantesu nodevēja un viņš nokļūst cietumā, no kura aizbega un atradīja naudas. Nebija neviena diena tājā menešā, kad es nelasīju, jo ziņkarība neatstāj man līdz pašam beigam, kad Grāfs Monte –Kristo atklāja savas kartes un paradīja savu īsto seju. Es nekad neaizmirstu šo grāmatu, jo tā ietekmē uz manu dzīves stilu un domāšanas virzienu.
Vēl viena grāmata, kura nedod man mieru bija biogrāfiskais romāns “Džeina Ostina”. Romānā centrā bija jauna rakstniece – Džeina Ostina -, kura grib būtu neatkarīga un paši pelnīt naudu. Pēc tam viņai iemīlējas puikā un aizbega no mājas prom. Man liekas, tas būtu ļoti banals fināls, tāpēc man bija liels pārsteigums un es vairāk negribēju to lasīt. Bet, es nezinu kāpēc, es nevaru apstāties un nolikt grāmatu mala. Es ātri izlasīju grāmatu līdz beigam un bija ļoti priecīga, jo nobeigums bija neparasts, galvenie varoņi atgriežas savās mājās un katrs izpildīja savas vēlmes, bet tāluma cits no cita. Es esmu tik laimīga, ka tai grāmatai bija brīnumainā vara, kura nedod man iespēju apstāties.
Man liekas, nekatrai grāmatai ir vara, kura nedod cilvēku apstāties vai paliek atmiņā uz visu mūžu. Es reti lasu grāmatas no 21. gs., jo tiem nav tik interesanta sižeta un spēka, lai es turpinātu tos lasīt. Tāpēc es lasu vecas grāmatas no XV, XVII vai XVIII gs., jo es zinu, ka autori, kuri dzīvojā tājā laikā doma par nākotnes paaudzem un ticēja, ka viņas grāmatas dzīvo arī pēc autora nāve. Bet mūsdienīgie autori doma tikai par pieprasījumu un peļņu, nevis par cilvēka vērtībam un nākotnes problēmam. Īpaši tiem grāmatām, lasot kurus var iegūt kādu pamacību, var būt vara un spēks, kuru cilvēki nevar kontrolēt, bet jūta tos pilnā merā.