Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Katrs cilvēks nodzīvo vidēji vienu gadsimtu, tas ir pieredz vienu gadsimtu. Katrs gadsimts ir savādāks. Savu gadsimtu un gadsimtu maiņu mēs redzam caur filmām un lugām, mēs dzirdam caur operu, muzikliem un dziesmām, bet izprotam caur grāmatām un dzeju.
Pagājušajā gadsimtā kino sāka plaukt un radīja platformu, uz kuras var dot dzīvību idejām, kas iepriekš nevarēja pastāvēt. Tagad, mūsu gadsimtā, kino ir veids kā ar filmām sasniegt visu pasauli, lai kaut ko parādītu vai nodotu ziņu. Piemēram, filma “Bille” ļauj jauniešiem redzēt un sajust šo stāstu nelasot grāmatu, jo mūsdienās filmas ir populārākas par grāmatām. Ja tu negribi redzēt pasauli un tās idejas caur filmām, to var darīt ar teātra palīdzību. Tas ir gadsimtiem pārbaudīts un izmantots veids kā parādīt ideju. Teātris ļauj paust idejas realistiskā veidā, jo mums ir svarīgi redzēt aktuālas tēmas vienkāršā gaismā. Uz skatuves tu ne tikai redzi aktierus un viņu sejas izteiksmes runājot, tu arī redzi kā veidojas dialogs, tu jūti katru darbību uz skatuves it kā tu tur būtu.
Operā notiek, kas līdzīgs. Tur tiek apvienots tas ko mēs dzirdam un redzam. Operā, lai radītu noskaņu un pareizās sajūtas, tiek izveidots krāšņš un vizuāli ietekmīgs šovs. Mūzika pastiprina to, kas notiek uz skatuves un skatuve dod tekstūru mūzikai. Dzīvē ir tāpat. Katram gadsimtam ir raksturīga mūzika, pat noteiktiem momentiem ir noteikta, saistoša mūzika. Spilgts piemērs ir dziesma “Viena valoda”, ko izpilda grupa Līvi. Šī dziesma saistās ar atmodas laiku, vai arī rokopera “Lāčplēsis”, kas saistās ar cīņu pret padomju okupāciju. Katrs gadsimts sevi saista un ļauj izprast caur, kā arī sadzirdēt sevi cauri mūzikai, piemēram, mans gadsimts sevi saista ar elektronisko mūziku.
Mans gadsimts tiek saukts par tehnoloģiju gadsimtu, kur viss ir elektronisks. Skaņas un bildes aizvieto vārdus, bet grāmatas paliek, lai arī pieņem jauno formu digitālā veidolā. Iespējams, ka tas ir, tāpēc ka grāmatas ļauj dziļāk izprast mūsu domas par to, kas notiek mums apkārt. Vairāk ne to ko mēs redzam vizuāli, bet gan to ko redzam, caur savu iekšējo pasauli. Rakstnieki savos stāstos spēj pastāstīt, precīzāk, uzrakstīt par to kā mēs jutamies par apkārtējo pasauli. Kā piemēru var minēt grāmatu “Virsnieku sievas”, ko sarakstījusi Andra Manfelde. Grāmatā ir aprakstīta karosta un tās dzīve kara laikā. Tagad, kad es dzīvoju Liepājā, man karosta asociējās ar svešu vietu un grāmatā ir tas pats.
Mēs redzam savu gadsimtu caur filmām un veidojam to caur idejām, kas nāk no tām. Mēs to dzirdam caur mūziku ko klausāmies un grāmatām ko lasām.