Grāmatu brīnumainā vara.
Latviešu literatūra ir viena varena lieta. Latviešu literatūrā ir plaša grāmatu izvēle, ar slaveniem latviešu autoriem, kurus pat var salīdzināt ar savu dzīvi, piemēram, biogrāfiskais romāns “Bille”.
Mūsdienās, manuprāt, jaunieši vairs nepievērš tik lielu uzmanību grāmatām kā agrāk, taču tas nenozīmē, ka šobrīd vairs neviens nelasa grāmatas. Manā dzīvē arī bija posms, kad nelasīju grāmatas, jo tolaik svarīgakas likās citas lietas. Taču kādu laiku jau lasu grāmatas un saprotu, ka tās tiešām ir pamācošas un ļoti noderīgas. Un labākais ir tas, ka autoru sarakstītais grāmatās notiek arī dzīvē, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa nevelē “Purva bridējs”, kurā Liena aprecējās ar Mālnieku naudas dēļ, kaut Andris solīja Lienai mīlestību. Pēc R. Blaumaņa noveles var secināt, ka arī mūsu dzīvēs tā notiek.
Pirmkārt, pēc manām domām, latviešu literatūras autori raksta par līdzīgām tēmām, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa noveles lielākoties ir par prāta un jūtu konfliktu. Tača man ļoti patīk R. Blaumaņa novele “Raudupiete”, kurā arī ir stāstīts par prātu un jūtu konfliktu, bet galvenā doma šajā novelē ir tāda, ka salīdzināja veco paaudzi ar jauno, un varēja secināt, ka jaunā paaudze ir slinkāka un spītīgāka. Bet nonākot pie secinājuma, ka veciem cilvēkiem, taču ir taisnība.
Gan grāmatās, gan dzīvē ne viss vienmēr ir tik rožains kā gribētos. Vizma Belševica ir uzrakstījusi grāmatu “Bille”, kurā Vizma stāsta: “cik viņai bijusi grūta bērnība”. Šī grāmata liek aizdomāties cik labi mums jaunajai paaudzei ir dzīvot. Šis biogrāfiskais romāns ir skumju pilns, kur Bille un viņas ģimene dzīvo trūkumā un Billes vecākiem gandrīz nekad nebija nauda, jo par darbu saņēma nieka grašus. Salīdzinot manu bērnību ar Billes, gribas raudāt. Arī mani vecāki strādāja melniem sviedriem, taču man bija viss, ko maza meitene var vēlēties. Billei šādas izpriecas nebija, viņa nevarēja dabūt visu, ko vēlējās, Billei pat dažreiz nebija ko vilkt kājās, jo vecāki nevarēja atļauties nopirkt meitai apavus, taču Bille vienmēr bija tērpusies labās drēbēs, jo Billes tēvs bija šuvējs. Bija reizes, kad Billes vecāki nespēja samaksāt par dzīvokli, kurā dzīvoja. Tieši tik skumji Vizma Belševica atceras savu bērnību, kuru izstāstījusi visai pasaulei biogrāfiskā romānā “Bille”.
Tieši šo divu autoru darbi liek aizdomāties, kapēc grāmatas būtu jālasa, nevis jāstaigā ar augsti paceltu galvu, domādams, ka pašam slikti iet, taču ir cilvēki, kuriem iet vēl grūtāk. Lūk! Tāpēc vecāki, skolotāji un vecmammas liek lasīt grāmatas, lai mēs kļūtu gudrāki un pirms runātu tiešām apdomātu vai tas ir nepieciešams.