Grāmatu brīnumainā vara.
Mūsdienās jaunieši nelasa tik daudz grāmatu kā āgrāk. Jaunieši labāk paskatījas filmu, vai palasījāt žurnālu, vai avīzi. Ar grāmatu man associejas vienmēr nozīmīgs darbs, kurš dod atziņu, pamacību mūsu rīcībam. Bet arī ir bezjedzīgi darbi, kuri nedod pamacību. Es domāju, ka ta ir detektīvi un romāni, bet ne visi.
Vislielāku atziņu es atradu Annas Sakses grāmatā, “Pasakas par puķēm” visnozīmīgaiss darbs, man liekas, ir “Saulgrieze”, kur Saules meita iemīlejas zemes puikā, māte negribēja viņai ļaut iziet no mājas uz Zemes, bet meita ne klausies. Saules meita ar Zemes puiku šķīras un prasīja atgriezties mājā, bet Saule nepieņem atpakaļ meitu. Šīs darbs, es domāju, par to, ka mūsu meitas brauc ārzemes, lai satiktu tur princi ar balto zirgu. Bet, ja viņam neizdevas tad brauc atpakaļ mājas. Mums visiem vajag meklēt savu paradīzī tur, kur mēs dzimies, kur ir mūsu dzimtēne. Arī nedarīt ātras, neapdomīgas lietas par kuru jūs želojas visu mūžū, vai par to uzrakstīts tīkai grāmata?
Ir ļoti daudz filmu, kurie iedvesmo uz labām darbam. Ka mums turēties līdz gālam, neskatas ne uz ko. Piemēram, filmā “Sapņu komanda 1935”, kur latvijas basketbolas komandas treneris Baumānis savelc savu komandu, lai doties Žeņēva pirmajās basketbolas eiropas čempionāta. Bet viņam nepalīdz dažadi apstakļi, bet traucē. Bet visa komanda iztureja grutības, labi trenējas, un uzvarēja pirmā eiropas čempionāta. Films ir labs, iedvesmošs. Dod labu noklūsējumu. Pēc filmas skatīšana jūtīgs patriotisms par savu valsti. Bet tu to skatījas, 2 stundē un viss. Filmu pasaulē daudz, labus mazāk, bet pietiekami lai aizmirstu. Un vislabāka ir grāmata, kuru nevar izlasīt 2 stunda laikā, kūra apstajies atmīņa uz laiķiem, tāpēc ka tu pats domāji, kā būs izskatījas varoni, pēc dota apraksta, kāds balss viņam ir. Un kad jūs atvēriet grāmatu, atveriet jaunu pasauli. Brīnumainu pasauli.
Un tādu pasauli es ari atvēru, kad izlasīju izcilu grāmatu: R. Blaumāņa novēles. Rūdolfs Blaumānis aprakstīja dažadus problēmjautajumus sabiedrībā viņas laikā. Un viens no tiem daiļdarbiem ir “Purvu brīdējs”, kur Kristīne kalpone un zirgs puiķa Edgars bija iemīļoti viens otrā, bet reiz Edgars viņu apmēlo, apsolīja, ka viņš vairs ne reiz nedzersiet un nespelēsiet karšus. Kristīne viņu pameta un gribēja apreceties ar Akmentīņu, bet neaprecējas un izvelējās dzīvot ar Edgaru. Šīs darbs dod pamacību, ka mums dod cilvēkam otru mēģinājumu, lai viņš izmainītu sev.
Bet kāda grāmatai ir vara? Man liekas, ka grāmatas autors valdnieks un grāmata maiņa sabiedrību, cilvēki, kuri lasa gramātus mazāk darījat neapdomīgas, muļkīgas kļūdas dzīve. Un rakstnieks parasti ārste mūsu sabiedrību no muļķībam.