Grāmatu brīnumainā vara.
Grāmatām pieder brīnišķīgs spēks. Tās glabā mūsu vēsturi, mūsu tagadni un pat, iespējams, nākotni. Tās veido un stiprina mūsu zināšanas, kā arī attīsta mūsu domāšanu.
Grāmatām pieder tik milzīga vara, ne vienai no tehnoloģijām tādas nav. Mēs dzīvi sākam ar grāmatām, skolā mēs sākam mācīties no grāmatām, iespējams, tagad daudzi mācību materiāli ir atrodami internetā, bet tie pāris klikšķi datorā nav, tas kas attīsta mūs. Lasot mēs attīstam prātu un domāšanu, ir jāprot atšķetināt svarīgāko informāciju, atrast pareizās atbildes. Lasīšana papildina mūsu vārdu krājumu un bagātina mūsu fantāziju. Daudzi jaunieši mūsdienās izvēlās nelasīt, jo tas ir laikietilpīgi un bieži vien var likties, ka skola jau piespiež lasīt mums ļoti daudz. Bet ja paskatāmies, tie mazie fragmenti, ko skolā literatūras stundās lasām ir bieži vien izrauti no konteksta un nerada skolēnos interesi pašam mājās izlasīt. Un, manu prāt, daudzi darbi, kurus mums liek lasīt, ir gaužām nenozīmīgi. Kā piemēru, varu minēt “Abakuka krišana” – vīrietis, liekas jucis, nopērk iedomātai sievietei lielākās kurpes, kādas varēja atrast, galu galā nositas. Kur šādam stāstam jēga? Un arī, ja piešķiram grāmatām lielu varu, tad šāds stāsts var kādu ietekmēt nepareizi. Šādu stāstu vietā varētu pievērsties vairāk nozīmīgākiem darbiem, kā piemēram, “Virsnieku sievas” ko sarakstījusi Andra Manfelde. Literatūras stundā šim darbam pieskārāmies pavisam nedaudz un izlasījām tikai fragmentu. Grāmatās ir piefiksēti mūsu pagātnes svarīgākie notikumu un varbūt arī ne tik svarīgi, bet tie visi palīdz mums izprast daudz vairāk par mūsu vecāku, vecvecāku dzīvēm. Un šeit arī pēc manām domām, parādās tā grāmatu brīnumainākā varas puse. Grāmatas spēj mums atklāt lietas ko internetā neatradīsi, jo grāmatas jau cilvēki raksta no pieredzes, tieši runājot par vēsturi. Šādās grāmatās ir atspoguļotas cilvēku atmiņas un tā brīža sajūtas. Lai arī vienmēr izlasīt pašu grāmatu ir daudz vērtīgāk un labāk, taču esmu pateicīga, ka daudzas grāmatas tiek pārveidotas filmās. Tādējādi cilvēki, kurus nekādi nevar pierunāt lasīt, varbūt var pierunāt, vai ieinteresēt noskatīties filmu. Šo gad jau ir iznākusi ļoti skaista rakstnieces Vizmas Belševicas autobiogrāfiskā atmiņu filma – “Bille”. Kas ir ļoti aizkustinoš stāsts, par Vizmas bērnību. Kā arī nevar aizmirst par Latvijas simtgadei veltīto filmu “Dvēseļu putenis”, kas iznāks tikai šī gada beigās un, manu prāt, šī būs pati skaistākā vēstures filma līdz šim.
Kā jau iepriekš minēju grāmatām ir liels spēks. Tās attīsta mūsu domāšanu un izpratni. Grāmatas spēj mūs ietekmēt gan morāli, gan fiziski, tas ir tikai mūsu rokās vai mēs dodam viņām šādu spēku, vai nē.