“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.” (I. Ziedonis)
Mūsu dzīve ir pilna ar visdažādiem notikumiem, spilgtām emocijām un bezgalīgām iespējām, bet visvairāk to piepilda cilvēki. Viena sirsnīga izziņa, viens labs vārds var pilnīgi mainīt mūsu garastāvokli, bet kāpēc tā? Tā notiek, jo katram no mums. “Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi”, kuri aizvieto zvaigznes debesī; kuri siltina kā vismaigākie saulesstari, kurus mēs mīļam un cienam.
Nozīmīgākie, dārgākie, svarīgākie, labākie, iemīļotākie – tādi viņi ir, cilvēki mūsu sirdī. Kādam tas ir tēvs un māte, brālis un masa, draugs un draudzene, mīļākais vai mīļākā, bet kādam arī svešs cilvēks var palikt sirdī. Tā notika Imanta Ziedoņa dzejoļa “Es tieši uz ielas eju tev klāt” liriskajam vāronim, kurš teica: “Es gribu ar tevi parunāt”.Dzejoļā atklājas atvešinātība sabiedrībā, kad tu ir ļaužu grupā, bet jūties viens, vientuļīgs, pamests. Liriskais vāronis grib parunāt, bet tas nav pieņemts, citi šaubījas no ta. Liriskais vāronis grib atklāt savu sirdi pilnīgām svešiniekam, bet citi to nesaprot. Es arī kadreiz jūtos tā, kad gribēju sazināties, gribēju runāt ar svešo cilvēku, jo man nebija neviena tūvu. Šī situācijā rodas divaina sajūta – tava sirds var lauzties un atkal kļūt vesela, ir mokas un ir gandarījums, ja cilvēks atbild tev, kā arī notika ar mani. Vistrākākais solis bija izdarīts, un šis cilvēks vēl palika manā sirdī ka mans draugs.
Sazināties var satikt draugus, interesantus cilvēkus un mīļākus, bet ne visi paliek mūsu sirdī. Paliek tie, kas aizstāja spēcīgu iespaidu, kaut kā mainīja mūsu pasaules uztvēri, kas aicina mūs dzīvot. Imanta Ziedoņa dzejolī “Motors” pats “motors” man atgadina cilvēku sirdi. Tā rūc, tā dzin visu, tā grib dzīvot – tāda ir sirds manās domās, kurā ir dārgie cilvēki, jo tieši viņi iedvēsmo un maina mūsu iekšejo pasauli. Kad pazūdi dārgo cilvēku, itkā nomira daļa no sirds, arī pazūdas gribasspēks dzīvot, jo nav dzinējspēka. Tas ir šausmīgi, jo var novēst pie sliktām situācijām, tāpēc vajag cienīt mīļus cilvēkus un, ja viņi pati grib aiziet, ļaut to izdarīt.
Mūsu sirds nav cietums, tas ir vieta visdārgākiem, tur nevajag ikvienu spiesti tūrēt, ir jāatstāj izvēle, vai gribas citiem būt ar tevi kopā, būt vienmēr tavā sirdī. Ja nē, tad viņi aizies no tevis, bet atkal paliek kā atmiņa, tāda dīvaina atmiņa par labiem vārdiem, patīkāmām situācijām un spilgtām emocijām. Viss ir brīvprātīgi, ari mums ir jādomā, kādam cilvēkam atklāt savu sirdi.