Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Katrs gadsimts kaut ko atstāj pēc sevī: vai tas būs vēsturiskais notikums, izgudrojumu uzplaukums vai īstu cilvēku vērtības laiks. Cilvēki to atspoguļo ar dažadiem mākslu paņemieniem, kā ar kino, teātri un mūziku. Prieks pamanīt, ka katrs var izprast savu gadsimtu dažadi.
Cilvēku vienotība paīstam var ietekmēt uz pasaules veidošanu, nerunājot jau par gadsimtu. “Dziesmu un dēju svētki” ar saviem pusotra, gadsimta ilgajām tradīcijam pieradīja, ka viss ir atkarīgs tieši no katrā cilvēka, kas jau veido lielo kopienu. Savā laikā, tas iekļūva UNESCO, kā varēnāka tautas kustība, parādot īsto kultūras spēku. Mūzika tas ir dvēseles balss tikai verbalais. Vēlme, mīlestība un tautas piederēšana – viss tas apkopo tos cilvēkus.
Atkarība no gadsimta, cilvēkiem mainās dzīves vietas, barības gatavošanas paņemieni ģimenes loma un cilvēka, vieta sabiedrība. Kultūra un trādīcijas ietekmēja uz konkrēto gadsimti. Jaunsudrabiņa triloģija “Aija”, kas bija iekļauta Latvijas Kultūras kanonā pār izcilo lauku dzīves atspoguļošanu. Šajā kinofilmā vairāk paradīta latviešu lauku sētas un tās nozīmību, nēka par mīlestību vai apsestību. Protams, tas pārņem vairākas gadsimtu atspoguļošanu, bet īpaši, 20. gs. dzīvi var novērot šajā darbā. Neaiztiecamība, brīvība un dabas nepakļautība – tas ko režisors cenšās paradīt.
Pēdējais, bet ne pēc nozīmes – tas ir draudzība. Galvēnā cilvēka vērtība diemžēl ne katrs to ieraudzīs un izpratīs. Režisora Hermaņa darbā “Brodskis / Barišņikovs”, kas pirmizrāde bija Jauna Rīgas teātrī, parāda mūms 2 varēnāko cilvēku draudzību, kas turpinājas līdz rakstnieka nāvi. Barišņikova dzejas lasišana attēlo viņas iekšejās jūtas, kas dod iespēju saredzēt visu to, ko viņi abi pārdzīvo, kādu stipro nozīmi spēle draudzība. Tā teātra izrāde paradīja mūms, kaut kad aizvērtas jūtas, bet šodien tās dēva pārdomāt pār vērtībam. Brodskis, pārnesa savu izprasšanu un tā, kā viņš to dzirda caur savām dzējam.
Pamatoties uz dažādiem minetiem piemēriem, var saprast, ka viss ir svārīgs un, kā dažadi tā var pieradīt. Katru gadsimti mēs novērojām kādu tendenci un darām secinājumus. Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu – kas tas vispār nozīme, mēs parādam to, ko paši jūtām un kā vēlāmies, lai to atcerās. Tas nenozīme, ja cilvēks kluse vai nēko neparadā, viņš neko neizprast savas laika. Galvēnais ir tikai tāds, lai cilvēks pašs pieņem un saprot visu to nozīmību pasaulē.