“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi” (I. Ziedonis)
21. gadsimta ir notikušas neatgriezeniskas izmaiņas visā pasaulē, visās tautas un katrā cilvēkā. Sabiedrība vairs nerunā par vienotību, sapratni, bet gan par integrāciju, siltas jūtas vienam pret otru, savukārt integrācija budāma oficiāla nostadne, manuprāt, atgadina veso, aprēķinātu cilvēku, kurām iekšā, sirdi, nav nekas. Pašu līdzcilvēcisku attiecības ir verojamas arī vesums – mēs vair nekomunicējamies vārdiski, bet tagad tikai ar zīmēm “smaiļikiem”. Tas atņem saskarsmes siltumu.
Vesas pragmatiskas attiecības paredz attālinātas attieksmes ar cilvēku – mums nav jāsaka īpaši mīļi, silti vārdi pietiek “jā”, “nē” un formālo es tevi mīlu, ar zīmēm. Vai tas bagātina cilvēku, viņa iespējas? Es uzskātu, ka nē! Ne par velti ieskatoties mūsdienas dzejā, atradīsim un saskatīsim pēc tuvības vai meklējuma mīļo cilvēku, piemēram, E. Bunkše darbā “Pasaules spēks …silda dvēseli, kaut kur nakts tumsa … Esi tu …”. Vārdu autors ir cilvēks, kas mekle savu cilvēku, kuru viņš ir saglabājis savā dvēselē, kas nēs līdzi nostaļģiju, skumjas un sajūtu. Katram ir vajadzīgs cita cilvēka situms, lai dvēsele spētu nevis eksistēt, bet dzīvot pilnvērtīgi.
Mūsdienu pasaulē ir pieaudzis pašnāvību skaits, parādās slimības, kuras agrāk nebija pazīstamas, ka depresija, psihoze u.tml. Kā rakstīja K. Skujnieks “pasaule kluva valdonīga un zvērīga.” Uz ielām kļūst vairāk cilvēku, kuriem nav māju. Acīmredzot arī tas ir siltumā trūkuma dēļ. Kā arī lasot grāmatu Alberta Bela “Būris”, tur mēs saskātījam cilvēka egoismu, kurš bija koncentrēts tikai uz sevi. Cilvēkam bija iekšējais konflikts, kas pieveda pie depresijas un vientulības.
“… mani iesaino aukstums …”, apgalvoja jaunas paaudzes autors Andris Veriņš, kurš arī mekle sevi dziļumā, lai nebūtu iztukšotam, atrakstam, vienaldzīgam. Cilvēks var šaubīties, izvelēties sava dzīves ceļa cilvēku, kas pēc laika aizies un aiz sevis atstās tikai pieredzi. Un nebūs viegli iziet cauri jūtam, vajadzes laiks, lai atkāl varetu atrast sevi.
Jauna gadsimta pirmaja divdesmitgadē pasaulē ir mainījusies un tas skar ikvienu – jaunu, vecu, bērnu. Cilvēkam dzīvojot, ir jājūt līdzcilvēku atbalsts, viņu mīlestību, nevis vienkāršas zīmes, jāizjūt sirds pieskarienu, kas padzen aukstumu, melus un nelaimi. Man šķiet, ka sabiedrība arī mainīsies, taču grūti pateikt kādu ceļu tas iet. Ja klimats kļūst siltāks, bet attiecības aukstākas, tad cilvēkam ir jānes savs siltums pasaulē, sniedzot to citiem.