Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Es piedzimu 20. un 21. gadsimta mijā un šobrid esmu mūsdienu jaunatnes daļa, kura izauga moderno tehnoloģiju un diemžēl materiālo vērtību laikā. Protams, ir tas, kas vienmēr paliks mūsu sirdī, piemēram, mīlestība, bet tā var būt tik dažāda, tāpēc skatoties caur pagātnes prizmu Jāņa Podnieka dokumentālajā filmā “Vai viegli būt jaunam?”, varu salīdzināt Atmodas laika un mūsdienu jaunatnes vērtības. Man, būdams latvietei, ir svarīgi, lai Latviju redzētu arī pasaules platformā. Režisore Ināra Kolmane filmā “Ručs un Norie” ļoti spilgti demonstrē, ka tas ir iespējams.
J. Podnieka filmai “Vai viegli būt jaunam?” ir motora simbols, kurš izraisīja Atmodu, iedrošināja cilvēkus runāt par problēmām, par kurām bija aizliegts runāt. Manuprāt, tā ir unikāla parādiba, kad filma nefiksē notikumus, bet gan izraisa tos. Skatoties filmu sapratu, ka mūsdienu jaunatnei ir daudz vieglāk būt jauniem nekā tiem, kuri auga 20. gs. beigās. Jaundzimušā māmiņa uztraucas par bērna nākotni, jo nesen ir notikusi Černobiļas katastrofa, 18. gadīgs puisis ir tikko atgriezies no kara Afganistānā un saprot, ka nekad nespēs sadzirdēt klusumu galvā, pusaudži mēģina bērnišķīgi pretoties pastāvošajai varas sistēmai, iesaistoties panku grupās. Tās visas ir problēmas, ar kurām mums nav jāsaskaras, tomēr mēs nenovērtējam to. Jaunieši uzskata, ka liela problēma ir universitātes izvēle, nespēja nopirkt jaunāko telefona modeli vai nesaņemt 1000 laikus par fotogrāfiju, tāpēc šaubos vai mūsdienu materiālistu paaudze spētu cīnīties par tādām vertibām kā brīvība, demokrātija.
Globalizācija ietekmē ne tikai to, ka angļu vai spāņu valoda kļūst populāraka vai to, ka valstis apvieno kopīga valūta, paralēli tam – rodas vēlme popularizēt valsts kultūrā ietilpstošās sastāvdaļas jaunā līmenī. Ināra Kolmane dokumentālā filmā “Ručs un Norie” pierāda, ka suitu un japāņu kultūra, kuru atdala tūkstošiem kilometru nemaz nav tik dažādas. Esmu pārliecināta, ka šī filma motivēja gan skolēnus, gan pieaugušos dalīties ar mūsu kultūru pasaules platformā, piedalīties starptautiskos projektus un pozitīvi pārvarēt valodas barjeras. Protams, Norie sākumā nesaprot neko no Ruča teiktā, viņa tikai cītīgi pieraksta jaunos vārdus bloknotiņā, bet Ruča arī negaida atbildi, viņa tikai smaida un turpina runāt. Norie ir nedaudz vecāka par mani, tāpēc man nav sarežģīti skatīties uz pasauli caur viņas acīm, es jūtu, ka manas vērtības sakrīt ar viņas. Viena no svarīgākajām epizodēm ir Norie atgriešanās uz Japānu, kura liecina, ka viņas piedzīvojums nav vienas vasaras pieredze. Meitenei ir svarīgi, lai viņas vectēvam garšotu dzērvenes pūdercukurā, braucot vilcienā, Norie palabo draudzenei matus, jo tiem nav jābūt laukā no latviešu vainaga un viņa ir tik laimīga, atpazīstot “Stendera” filiālē Japānā, liepziedu smaržu.
21. gadsimta paaudze vēlas redzēt Latvijas Valsts uzplaukumu, taču panākt ar paņēmieniem, kuri atšķiras no 20. gadsimta cīnītājiem, mēs mācāmies izprast pagātnes kļūdas caur filmām un grāmatām, lai nepiļaut tās, mēs mācāmies ieklausīties sevī. Mēs esam tie, kuri gatavi eksperimentēt, izaicināt un pārvarēt iekšējās barjeras.