Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Dzīvojot 21. gadsimtā, mēs arvien vairāk sākam cildināt pagātni un to var saprast. Latvijas vēsturē 20. gs. ir veltīts atsevišķs kurss, jo tur bija milzīgs daudzums notikumu, personību un mākslas darbu, ka pat ir bail tos pārskaitīt, bet kāpēc 21. gs. ir tik kluss?
Iespējams cilvēkiem ir bail no nākotnes. Mūsdienās tehnoloģijas attīstās ļoti ātri un cilvēki baidās, ka zaudēs darbu, pazaudēs drošību. Toms Kreicbergs savā grāmatā “Dubultnieki un citi stāsti” apskatīja un aprakstīja iespējamos nākotnes variantus, piemēram, cilvēkiem būs iespēja nokļūt cita cilvēku apziņā, izmantojot sistēmu, kas būs iestrādāta katrā cilvēkā. Ja tā padomā, tad hakeri nākotnē varētu būt bīstamākie cilvēki pasaulē. Datoru un tā atmiņu var pasargāt, noslēpt, bet cilvēka domas, vēlmes un bailes? Tā pat šajā grāmatā T. Kreicbergs runā par pagātnes elkiem, tiem ir pārāk liela vara pār mums. Tā pat kā dēlu vajāja atmiņas par dzerošu tēvu, tā mūs vajā atmiņas par kariem un PSRS laikiem. Latvijas iedzīvotāju lielāko daļu veido cilvēki, kas piedzīvojuši karu vai PSRS laikus un daudzi vēl nav atbrīvojušies no šiem elkiem. Tā ir viņu pagātne un viņi to neatlaiž.
Alberts Bels savā grāmatā “Būris” bija rakstījis par būrību. Katrā no mums ir savs būris un mēs neatļaujamies šo būri atvērt. Edmunds Bērzs, izturot dzīvi būri, saprot, ka viņā arī ir būris, bet Strūgam rodas sajūta, ka viņš meklē pats sevi. Varbūt cilvēkiem ir jāizņem no sevis būris un jāatrod sevi? Ja cilvēks apzinās, kas viņš ir, tad arī bailes no nākotnes ir mazākas. Iespējams, cilvēkam vajag tāpat kā Strūgam ieraudzīt kādā citā sevi un tas palīdzēs saprast, ko gaidīt no dzīves.
Mūsu sabiedrībai būtu jāpieņem sevi ar visiem tikumiem un netikumiem, kas ir mūsos. Apskatot Dziesmu svētkus, kas ir mūsu tradīcija, var redzēt, cik ļoti mēs turam pagātni tagadnē. Piemēram, Jāzepa Vītola kora balāde “Gaismas pils”, kurai ir Ausekļa vārdi, atskan katros Dziesmu svētkos. Vārdi: “Kurzemīte, dievzemīte, brīvas tautas auklētāj” ir tie, kas neļauj to nedziedāt. Tradīcijas mums ir ļoti augstu vērtējamas, bet tas nenozīmē, ka tās ir aplamas. Tās veido mūs tādus, kādi mēs esam. Tā pat kā Auseklis rakstīja “augšām celsies Gaismas pils!”, tā mums jāskatās nākotnē. Ir prieks, ka tradīcijas ir goda vietā, bet jaunais top, piemēram, Latvijas Nacionālā bibliotēka “Gaismas pils” vai dziesmas, kuras iekļauj Dziesmu svētku sarakstā, piemēram, R. Rērihs “Pūt, vējiņi”.
Lai saprast tagadni, mums ir jāzina pagātni. Izpētot, uzzinot un izanalizējot savu un Latvijas pagātni mēs veidojam sevi un mūsu nākotni. Mums nedrīkst aizmirst pagātni, bet nedrīkst aizmirst arī to, ka mēs dzīvojam 21. gs. un tagadnes literatūra, tagadnes Dziesmu svētki ir tas, ko mēs nedrīkstam palaist garām.