Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Šis gadsimts ir iesācies ar strauju attīstību zinātnē un tehnoloģiju vidē. Priekšā vēl ir septiņdesmit divi gadi līdz nākamajam gadsimtam un pa šo lielo laika sprīdi var mainīties viss, ko pazīstam: māksla, tehnoloģijas un pat cilvēki. Mainoties laika periodam, mainās arī cilvēku vērtību sistēma, tā, kas bija nozīmīga iepriekš, var būt mazsvarīga tagad. Patreiz ir novērojama nosliece uz vēsturisko vērtību atgriešanu, pētīt vēsturi, lai izprastu tagadni. Cilvēki mēģina saprast, saklausīt un ieraudzīt, kas viņus saista un atbildes viņi meklē pagātnes notikumos, liecībās. Šajā darbā vēlos spriest, kā cilvēki mēģina izprast, ieraudzīt savu gadsimtu, kurā viņi dzīvo, kā arī paust personīgās domas par tagadnes izpratni.
Kā jau iepriekš minēju, šajā gadsimtā ir tendence izmantot vēsturiskās vērtības, piemēram, kultūras nianses, lai izprastu tagadni. Šogad tiek piedāvāta akcija “Latvijas skolas soma”, kas finansējumu sniedz pašvaldībām, lai tās nodrošina skolēnu (1. – 12. klases) mācību ekskursijas, kas palīdzētu izzināt Latvijas kultūrtelpu, sākot no šī gada septembra. Manuprāt, šīs akcijas ietvaros, senās kultūrtelpas izzināšana, sākot ar skolēniem, palīdzēs tiem turpmāk saprast, kādas kultūras vērtības ir svarīgas latviešiem un spēs šīs vērtības pielietot argumentācijā, aizstāvot savu viedokli. Skolēni novērtējot, piemēram, “Dainu skapi”, mēģinās izprast, vai šī lielā dainu kolekcija ir nozīmīga mūsdienās, vai joprojām, dainās atspoguļotās gudrības ir aktuālas viņiem.
Pašmāju rakstnieki, kuru darbi ir uzrakstīti šajā gadsimtā, bet konteksts ir par pagājušo, ir apvienots grāmatu ciklā “Mēs. Latvija XX gadsimts”. Šīs grāmatas atspoguļo dzīvi 20. gadsimtā, tādējādi lasītājiem parādot, kuras vērtības bija svarīgas tolaik. Piemēram: humānisms, ģimene, patriotiskums. Māra Bērziņa grāmata “Svina garša” satur divas atziņas. Pirmā – jebkurš var kļūt par varoni, to pierāda darbi. Doma, kura ir aktuāla visos laika periodos. Šie darbi, pēc grāmatas, atspoguļojās kā palīdzība cilvēkiem, kuriem tā bija vajadzīga, proti, ebreju ģimenei. Tika izmantots šis vēstures fons, lai aizkustinātu lasītāju un nepieļautu izdarības, kādas bija tolaik. Savukārt otrā - starp mieru un konfliktu ir smalka robeža. Grāmatā šī robeža tiek pārtraukta un sekas ir karš. M. Bērziņš mēģina sludināt domu, ka karš nav nekā vērts. Jāmācās no pagātnes kļūdām.
Rakstnieks Pauls Bankovsis savā romānā “18” izceļ domu, ka lai izprastu tagadni, jāsaklausa pagātne. Grāmatā izveidotās paralēles, tagadnes un pagātnes, izceļ patriotisma nozīmīgumu. Tiek meklētas atbildes uz jautājumu “Kāpēc mēs dibinām/dibinājām valsti?”. Tad lasītājs mēģina izprast, ko nozīmē “neatkarība un brīvība”, cik šīs vērtības ir svarīgas tagad. Ne velti P. Bankovskis ir teicis: “Tagadne ir vienkāršās pagātnes padziļinātā forma”.
Beidzot savu stāstījumu, vēlos piebilst, ka cilvēki (un pats personīgi), tagadni saista ar pagātni. Mācoties no pagātnes kļūdām, spēj ieraudzīt, saklausīt un izprast savu gadsimtu.