Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Mūsdienās ir ļoti daudz jaunu mākslas darbu, taču tie diezgan būtiski atšķiras no darbiem, kas tapa līdz 21. gadsimtam.
Jaunieši, kurus jau var skaitīt par divtūkstošo gadu bērniem ir daudz vieglāk izprast savu gadsimtu, tomēr vecāku paaudžu ļaudīm ir diezgan jāpiepūlas, jo pat ieslēdzot radio vai televīziju viņi vēro un klausās to, ko bieži nesaprot. Agrāk cenzūra liedza iespēju izplatībai daudziem darbiem, līdz ar to redzes loks bija šaurāks, taču, kad šos likumus atcēla, pēkšņi visos grāmatu plauktos un citur sāka parādīties daudz jaunu un dažādu darbu. Kā piemēru var minēt Sabīnes Košeļevas darbu “Rīga -Maskava”. Tas ir stāsts, kuru varētu saprast gandrīz ikviens, jo neveiksmīga mīlestība ir diezgan izplatīts temats sabiedrībā, taču Dž. Orvela darbs “Dzīvnieku ferma” ir diezgan sarežģīts, jo atspoguļo senos laikus, kad vēl norisinājās karš. Runājot par televīziju var minēt filmu “Rūdolfa mantojums”, jo tā arī nav tik veca, to skatās arī mūsdienās, taču to atkal vairāk var saprast vecākas paaudzes, jo filma nav par mūsdienām, bet gan laikiem, kad auto vietā vēl bija izplatītas karietes.
Tagad darbi strauji mainās, t.i., to saturs kļūst atklātāks, spriedzes pilnāks un reizēm pat erotiskāks, kas mūsdienu sabiedrībā ir normāli, jo šīm grāmatām pat nav vecuma ierobežojumu, vēl jo vairāk, tāds saturs ir pat tā saucamajās tīņu grāmatās, kur detalizēti aprakstīti nepiedienīgi sižeti. Latviešu literatūrā tā varētu būt grāmata “Dzimtenīte”, bet no ārzemju literatūras var minēt Džona Grīna grāmatu “Meklējot Aļasku”. Arī televīzijā tagad labi atspoguļo mūsdienu pasauli, piemēram, filma “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”, kas tikai nesen parādījās uz ekrāniem, parāda vecākās un jaunākās paaudzes konfliktus un komunikācijas barjeras, jo mainās ne tikai laiki, bet arī cilvēku uzskati.
Tas, cik strauji attīstās mūzika, jau pat kļūst nedaudz biedējoši. Ja agrāk modē bija klasika vai latviešu šlāgera dziesmas, tad tagad jaunieši klausās tikai ārzemju repu, roku vai pa retam latviešu mūziku, ja tā atbilst mūsdienu jaunatnes standartiem. Jaunatne tagad klausās tādus izpildītājus kā Gačo, Bermudu divstūris, Rīgas modes u.c., taču nevar noliegt, ka vecāka paaudze atsakās to klausīties, jo ir grūti adaptēties un izprast šo, 21. gadsimtu.
Jaunākiem cilvēkiem ir vieglāk saprast mūsdienu mākslu, jo viņi tajā jau ir dzimuši, tāpēc tiem, kam ir grūti, var piedāvāt kaut ko vienkāršāku, piemēram, grāmatu “Mātes piens”, jo tā ir pavisam jauna, taču saprotama grāmata par autores dzīvi, taču nedaudz izmainītu. No mūzikas var piedāvāt ļoti daudz, jo ir arī izpildītāji, kuriem patīk klasiskāka mūzika, taču arī viņi savā izpildījumā ievieto kādu rozīnīti.
Daudzi pieaugušie brīvprātīgi cenšas pielāgoties mūsdienām, lasot vai klausoties mūsdienu darbus, piemēram, grāmata “Adata” pavisam nesen bija izplatīta gan jauniešu, gan vecāku sabiedrībā, kā arī radio stacijas EHR vai Pieci LV ir diezgan mūsdienīgas un tai pat laikā bieži atskaņo dziesmas, kuras tika izdotas 2000. gadu sākumā, līdz ar to katrai paaudzei var rasties interese klausīties visu, kas tur skan.
Ja mēs katrs, tajā skaitā vecākas paaudzes cilvēkus izlasīsim vai noskatīsimies kaut ko mūsdienīgu un nekautrēsimies uzdot jautājumus apjukuma brīdī, tad arī vēlāk mums būs vieglāk ieraudzīt, saklausīt un izprast šo gadsimtu.