“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi”. (I. Ziedonis)
Diez vai sabiedrībā var atrast vairākus ļoti līdzīgus cilvēkus, taču šajos cilvēkos var atrast vairākas kopīgas emocionālās vērtības.
Viena daļa sabiedrības būs atvērta, komunikabla. Ar šiem cilvēkiem vienmēr varēs atrast kopīgu valodu. Līdz ar to šos cilvēkus var vieglāk saprast – kādas ir šī cilvēka raksturīgākās īpašības, kā šie cilvēki reaģēs noteiktā situācija. Citiem vārdiem sakot, visa šo cilvēku būtība, viss viņu raksturs un emocionālais stāvoklis būs redzams apkārtējiem.
Taču ir arī tādi cilvēki, kuri nelabprāt izpauž savas emocijas, raksturu apkārtējiem. Var pat pateikt, ka šādi cilvēki ir noslēpušies “zem čaulas”, jo viņiem ir bailes izpaust emocijas. Bailes būt nesaprastiem. Līdz ar to ir grūti atrast kopīgu valodu. Kā arī ir ļoti jāpacenšas, lai varētu noņemt tā saucamo “čaulu” un ieraudzīt šo patieso cilvēka būtību.
Ļoti spilgti savstarpējās attiecības starp šiem diviem pretstatiem var novērot režisora Dž. Dž. Džilindžera teātra izrādē “Bļitka”. Viens no šīs izrādes galvenajiem varoņiem ir izteikts ekstraverts, kuram pat nesagādā nekādas problēmas izklāstīt savu problēmu pilnīgi sev nepazīstamam cilvēkam. Savukārt šis otrs galvenais varonis ir cilvēks, kurš radis savas problēmas risināt pats un citas problēmas viņu neinteresē. Taču šīs izrādes nobeigumā gan galvenie aktieri, gan režisors liek noprast, ka pilnīgi pretēja rakstura personības savā starpā var atrast kopīgu valodu. Tajā pašā laikā arī atrast atbildes uz sev ļoti aktuāliem jautājumiem. Manuprāt, šī izrāde vēl jo projām ir aktuāla, jo sabiedrībā ir pierasts meklēt kopīgu valodu ar sev (pēc rakstura) līdzīgiem cilvēkiem, jo šadus cilvēkus ir vieglāk saprast. Taču patiesībā var būt nedaudz savādāk. Šī izrāde parāda katru šo pretstatu no pozitīvās puses.
Savukārt Armanda Pučes grāmatā “Ozo. Cilvēks uz ledus.” tiek parādītas intraverta iezīmes no negatīvās puses. Pamatā šajā grāmatā tiek parādīts iekšējais konflikts. Tiek parādīts tas, kā cilvēks ir spiests mainīt sevi – savus ieradumus, savu raksturu, savus principus – lai tikai sasniegtu savu sapni. Grāmatas autors ar to parāda, ka ir jāmāk savaldīt savas emocijas, lai varētu sasniegt sev vēlamo rezultātu.
Lai arī cik dažāds katrs no mums ir, ir arī lietas, kuras mūs apvieno. Viens cilvēks varbūt vairāk emocionāls, cits mazāk, bet rezultāts ir viens – mēs spējam just. Dažreiz šādas emocijas var traucēt, bet ar šo ir jāsamierinās.