“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi”. (I. Ziedonis)
Cilvēki ir tādas būtnes, kuri nevar būt vieni, kuriem vajag mīlestību un siltumu. Mēs esam radīti, lai mīlētu un tiktu mīlēti. Šī mīlestība slēpjas mūsu sirdīs. Mēs katrs atrodam sev sirdij tuvu cilvēku un uz mūžiem tie paliek mūsu sirdīs. Silda mūs ziemas aukstumos un uzmundrina, kad pavisam zūd cerība. Mammas ir tie cilvēki, kuriem ir vislielākās sirdis, jo tajās dzīvo ik katrs bērniņš. Šie cilvēki ir tik dziļi sirdīs, ka mēs viņus mīlam vairāk par visu un viņu ļauno pusi nemaz neredzam.
Tā tas notiek ne tikai dzīvē, bet gan literatūrā, stāstos, pasakās un pat romānos. Cilvēks bez cilvēka nevar. Rūdolfa Blaumaņa novelē “Purva Bridējs” arī redzams šāds pavērsiens. Protams, kārtējais mīlas trijstūris. Galvenā varone – Kristīne – jauna, skaista meitene, kura likta izvēles priekšā. Izvēle starp tagadējo mīļoto Edgaru vai jauno saimnieku Akmentiņu. Kristīne ar Edgaru jau ilgu laiku ir pāris, bet viņu attiecībās iejaucas trešais. Akmentiņš lūdz Kristīnes roku. Pie vainas ir Edgara izdarības – koķetēšana ar citām meitenēm un lielā dzerstīšanās. Kā arī Edgars ir nabags staļļa puika. Kristīna piekrīt precībām ar jauno, bagāto un izskatīgo saimnieku. Tā kā Edgars jau Kristīnes sirdī bija ieņēmis vietiņu. Neskatoties uz to, ka Edgars aizvien dziļāk brien purvā. Kristīne neaprecās ar Akmentiņu, bet gan atgriežas pie Edgara, jo viņa viņu mīl.
A. Manfeldas romāns “Dzimtenīte” – emigrācijas stāsts. Trīs draudzenes dodas laimes meklējumos ārpus Latvijas. Sievietes nāk no mazpilsētas Latvijā, trūkst naudas, lai pabarotu ģimeni, lai nomaksātu kredītus. Trīs "sprīdīši" devās laimi meklēt. Mājās palika mātes, vīri ar bērniem. Sievietes strādāja smagi, nezinādamas valodu, smagos apstākļos. Bet vai var atrast laimi ārpus dzimtenes, ja dzimtenē to nevar atrast. Šīm sievietēm sirdīs vienmēr atradās mājās atstātie bērni, pēc kuriem visvairāk skuma. Kaut gan mūsu sirdīs ne tikai cilvēki var ieņemt vietiņas, bet arī dzimtās mājas. Šajā romānā emigrantes vairāk skuma pēc mājās, pēc dzimtenītes. Ilgas pēc Latvijas. Kaut gan varones ilgojās pēc dzimtenes, bet dzimtenē jau atradās tie cilvēki, kuri slēpās sirds dziļumos.
Sirds ir tā vieta, kur mīt mīlestība un atmiņas par kādu. Mēs tik ļoti pierodam pie cilvēkiem, ka pat atvēlam tiem vietu sirds dziļumos. Neskatoties uz neko mēs mīlam šos cilvēkus un neatsakāmies no viņiem. Mēs pat nebaidamies pielaist cilvēkus par tuvu, un pat nebaidamies, ka beigās var sāpēt. Tāpēc arī ir sirds, lai kaut uz mirkli kļūtu laimīgi.