“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi”. (I. Ziedonis)
Mēs visi esam cilvēki – sabiedriskās būtnes. Cilvēkam grūti dzīvot vienātnē, jo viņam ir vajadzīgs kāds, kam var uzticēties, ar ko parunāt un kopā ar kuru nevajag izlikties un būt tādam, kāds esi. Tāpēc arī mums visiem ir ģimenes, draugi, paziņas.
Atrast savai sirdij tuvu cilvēku var pat tad, ja pastāv barjeras. Barjeras – reliģiskās, etniskās, valodas – nav šķērslis, jo otra cilvēka tuvumā tu jūties kā mājās. Spilgts piemērs ir Ināras Kolmanes dokumentālā filma “Ručs un Norie”. Tā ir emocionāla, aizkustinoša un iespaidīga filma par draudzību starp suitu sievu, kuru visi sauc Ručs, kaut gan viņas īstais vārds ir Marija, un studenti no Japānas Norie. “Ručs un Norie” apliecina to, ka cilvēki saprotas un satuvinās ar sirdi, nevis ar valodu. Sākumā Norie tikai smaidīdama māja ar galvu, kad Ručs runāja, pierakstīja savā burtnīcā latviešu vārdus, kurus pēc tam varēja lietot sarunā. Nerēdzamā draudzības saikne bija jūtama starp viņām visas filmas garumā, piemēram, ienākot svesā vietā, lai japāniete neuztrauktos, suitu sieva satvēra viņas roku, atgriežoties Japānā, meitenei bija svarīgi, lai vectētiņam garšotu dzērvenes pūdercukurā, un cik viņa bija priecīga, kad atpazina liepziedu smaržu vienā no veikaliem, kā arī, atbalstot latviešu futbola komandu. Tas ir stāsts kuram grūti noticēt, kurā, par spīti barjerai, pastāv īstā draudzība.
Draudzībai ir liela loma mūsu dzīvē, tikpat liela kā mīlestībai. Tomēr mīlestība atšķiras no draudzības, kaut arī tai arī nav vajadzīgi vārdi. Viens no labākajiem mīlestības romāniem ir Sabīnes Košeļevas darbs “Rīga - Maskava”. Jau grāmatas vāks, kurā ir attēlotas sliedes, sakārtotas bezgalības zīmē, simbolizē mūžīgu mīlestību. Galvenā varone tik ļoti ir iemīlējusies, ka nevar nodzīvot pat dienu bez sava puiša. Viņu pat neuztrauc tas, ka puisim ir cita tautība, tāpēc arī viņa savu mīļoto sauc krievs. Grāmatas autore aizkustinoši apraksta meitenes skumjas, kad krieva nav blakus. Pats šausmīgākais romāna notikums bija, kad puisis zaudēja dzīvību terorakta dēļ. Pēc šī notikuma meitenes dzīve bija salauzta, un grāmatas beigās, visticamāk, viņa sataisīja pašnāvību. Zenta Mauriņa teica, ka: “Ceļš, noiets mīļotā cilvēka dēļ, nav veltīgs.”, ko arī pierādā galvenās varones upuris.
Katram no mums ir sirdij tuvu cilvēki, tāpēc viņi ir jāsaudzē, viņiem ir jāpalīdz un jāatbalsta. Tikai kopā ar tuvajiem mēs dzīvosim pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi.