“Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi”. (I. Ziedonis)
Mūsdienu jaunā paaudze pamatīgi atšķiras no tās, kurā, piemēram, dzīvoja mūsu vecāki un vecvecāki. Brīžiem liekas, ka cilvēki kļūst ar vien agresīvāki un cietsirdīgāki. Tādiem sirds ir dziļi un grimst arvien dziļāk. Tas ne vienmēr ir atkarīgs no ģimenes, kurā audz, to ietekmē notiekošais pasaulē – kari, starptautiskie konflikti, terorismi. Redzot to, dzīvojot tajā, cilvēks pārstāj uztvert sev apkārtējos ar smaidu, viņā rodas naids.
Būt pateicīgam par to, kas tev ir, dzīvot šeit un tagad, man iemācija Melānijas Vanagas grāmata “Veļupes krastā”. Lasot šīs sievietes stāstus par piedzīvoto Sibīrijā, kad tika izsūtīta viņas ģimene, sirds sažņaudzas un vēl ilgi nelaiž vaļā. Tika izsūtītas ģimenes, vīri atdalīti no sievām un bērniem. Arī atrodieties vagonā, bailēs un panikā, cilvēki spēja palīdzēt viens otram, dalīties ar pēdējo maizes riku un, sasegt slimo ar pēdējiem drēbju gabaliem. Vai mūsu paaudze tā varētu? Pat atrodoties mājīgā dzīvoklī, siltumā, mielojoties ar vismīļāko un gardāko ēdienu, ģērbjot drēbes pēc jaunākajām modes tendencēm, mūsu sirdis ir tik dziļi, ka pat lieku reizi nevaram ziedot paciņu barības izsalkušajiem dzīvniekiem patversmēs.
Man ir patiess prieks, ka Latvijā māk darīt labus darbus, kā arī slavēt cilvēkus par tiem. Ne velti katru gadu, Latvijā, notiek pasākums “Latvijas lepnums”, kurā drosmīgi, labsirdīgi un bezbailīgi cilvēki saņem balvas un pateicības vārdus no prezidenta, kā arī citām Latvijā pazīstamām personībām. Šie Latvijas varoņi, kas glābuši cilvēkus no ugunsgrēkiem, no noslīkšanas un citiem negadījumiem, to ir, noteikti, pelnījuši. Jo vairāk labā mēs spēsim saskatīt, jo vairāk tādu labo darbu būs. Cilvēku sirdis vairs nebūs tik dziļi, tās “nāks laukā”, it visur staros prieks, mīlestība un sapratne vienam pret otru.
Personīgi es, esmu ļoti iejūtīgs cilvēks. Man vienmēr ir ļoti žēl pamesto dzīvnieciņu, nelabvēlīga ģimeņu, cietušo no bada un dažādās katastrofās. Tāpēc es jau četrus gadus nodarbojos ar brīvprātīgo darbu. Arī mūsu skolā 2016. gadā, es aicināju skolēnus un skolotājus vākt barību, nevajadzīgas segas, spilvenus un avīzes Daugavpils dzīvnieku patversmes suņiem un kaķiem. Šī bija mana otrā pieredze, rīkot šāda veida labdarības akciju. Diemžēl, varu teikt, ka aktivitāte ziedot nepieciešamo dzīvnieku patversmei bija diezgan zema. Katrs gribēja braukt uz dzīvnieku patversmi, aplūkot un paglaudīt dzīvās radības, bet labi, ja katrs desmitais atnesa vismaz vienu paciņu barības dzīvniekiem. Tieši tāpēc, es darbojos pati, braucu uz patversmi un palīdzu ar darbu, turklāt četri no maniem mājdzīvniekiem ir paņemti no patversmes – suns, divi kaķi un jūras cūciņa, kuru kāds izmeta kastē pie dzīvnieku patversmes vārtiem.
Esot brīvprātīgā un darot labus darbus, lai palīdzētu, es joprojām nevaru teikt, ka mana sirds nav dziļi. Protams, tā nav tik dziļi kā agrāk vai, kā citiem, bet, manuprāt, vēl ir daudz jāizdara, lai labsirdība no manis starotu. Arī šogad es piedalīšos latviešu Vispārējos Dziesmu un Deju svētkos. Tie jau būs mani trešie Deju svētki. Tie ir svētki un tas notikums, kas manī raisa patriotismu, mīlestību un prieku, kurā gribas dalīties arī ar citiem. Es vēlētos ieteikt katram, paust savas patiesās emocijas, lai dzīve kļūtu gaišāka, bet sirdis tuvākas!