Grāmatu brīnumainā vara
Kā jau mēs zinām – mūsu vecāki, viņu vecāki un vecvecāki dzīvoja laikā, kad mobilie telefoni un tāds vārds kā internets nepastāvēja. Kā gan viņi iztika bez tā? Mīļās grāmatas.
Kādreiz cilvēce bija daudz izglītotāka un gudrāka, nekā tā ir tagad. Lasot grāmatas informācijas mūsu smadzenēs “iesēžas” ātrāk. Pozitīvi.
Un tad ir jāsāk runāt par mūsdienām – sestdienas pēc pusdiena, sēžu parkā, pretī sieviete ar mazuļa ratiņiem. Sieviete kaut ko ļoti cītīgi pēta tālrunī. Mazais ķipars ratos sāk trokšņaini raudāt. Māmiņas reakcija – telefonā tiek uzslēgtas multenes un bērnam telefons tiek iebāzts “ģīmī.” Neciešu šos cilvēkus. Dažreiz ir bijusi vēlme pieiet klāt un uzjautāt: “Vai jūs maz zināt, kas ir grāmata?” Arī skolās mācošie bērni – starpbrīdis – tā vietā, lai savā starpā sarunātos vai labākajā gadījumā uzspēlētu kādu fizisko spēli, bērni dalās viens ar otru ar saviem ekrānu uzplūdumiem. Lai cik ļauni tas būtu – vecākiem vienalga. Visā cilvēcībā atbalstu tos vecākus, kas bērnam bērnībā ļauj iepazīties ar grāmatu materiāliem. Grāmatas ir daudz vairāk informāciju sniedzošas, bet tās ir jālasa un tas ir ilgi. Kāpēc grāmatas vispār tiek ražotas? Protams, ka tehnoloģijas mums sniedz plašāku informācijas klāstu un visu informāciju var iegūt daudz ātrāk, bet padomājot loģiski – vai bez grāmatu pirmsākumiem tas viss būtu iespējams? – Protams, ka nē! Bet vai kādam rūp?
Bērnībā biju “slima” uz grāmatām – biju izvandījusi vecmammai visu grāmatu plauktu, lai tikai atrastu īsto un interesantāko. Kādu laiku biju iemīlējusies “Ronja – laupītāja meita”. Brīnišķīga grāmata. Arī pasakas bija man ļoti tuvas draudzenes. Pirmais gads pamatskolā. Dabūju sev pirmo mobilo telefonu, bet internets mani nevilināja. Pēc skolas steidzos mājās, lai izlasītu “Brēmenes Muzikanti” pēdējo lapas pusi, ko mamma iepriekšējā naktī pa tumsu vairs neļāva lasīt. Līdz pamatskolas beigām biju grāmatu karaliene – tā vismaz es sevi saucu.
Vidusskola. Sākās nopietna dzīve. Bet kur tad paliek labākās draudzenes – grāmatas? Tās kļuvušas svešas. Jaunās draudzenes ir notis un līniju burtnīcas. Tikai viena no vecajām draudzenēm sēž mājās un gaida mani. Tā ir apburošā “Džeza grāmata”. Grāmatai ir 600 lappuses – esmu pusē. Atkal jāsteidzās – grāmata paliek guļus uz galda, laikam gaida vakaru.
Daudzi nepiekritīs, bet no grāmatām var uzzināt daudz vairāk, tikai jādabū pareizā motivācija ar tām uzturēt kontaktu. Grāmata nekad Tevi nepievils – tā nepazudīs, to ņepaņems, tā vienmēr Tevi gaidīs. Vēlētos kaut varētu dabūt vairāk kontaktus ar kuriem ceļot burtu līniju alejās.
Ja atrodi labu grāmatu – uzmeklē mani.