Grāmatu brīnumainā vara.
Mūsdienās paliek aizvien mazāk un mazāk cilvēku, kuri lasa grāmatas, taču tas nav šķērslis tam, lai rakstnieki neturpinātu vairs rakstīt. Grāmatas ir ļoti fantastiska nozare, kura mūs ieved pavisam citā pasaulē un parāda pasauli no pavisam cita skatpunkta. Vai šis nav lielisks iemesls tam, lai cilvēks lasītu?
Ar literatūru cilvēks ir jau pazīstams ļoti sen. Māmiņas taču vienmēr vakaros, pirms gulēšanas, stāstīja stāstus par Nekurzemi vai pirātu kuģiem. Un tā arī bērni aizmiga, ieslīgstot fantāziju pasaulē. Mūsdienās šī fantāziju pasaule tiek pierakstīta uz lapas un iespiesta grāmatās. Cik labi, ka vienu stāstu var pārlasīt atkal un atkal.
Mani, savā brīnumainajā varā, īpaši ierauj divas grāmatas. Viena ir latviešu rakstnieces Daces Priedes grāmata “Mēnesstars pār ezeru” un Viljama Šekspīra luga “Romeo un Džuljeta”. Abas šīs grāmatas ir par laimīgu un reizē ļoti nelaimīgu mīlestību, kurai līdz galam nav zināms rezultāts – būs vai nebūs. Manuprāt, šīs abas grāmatas lieliski parāda to, ka grāmatām ir spēks ieraut cilvēku sevī. Vienmēr arī izlasot jaunu grāmatu, cilvēks var dienām un pat nedēļām vai mēnešiem atrasties grāmatas varā.
Noteikti nevar aizmirst arī slikto pusi, kad grāmatu iespaidā cilvēki ir darījuši ne visai labas vai arī ļoti sliktas lietas. Citi sevi ir nominējuši par detektīviem, cits kļuvis pat par slepkavu. Bet tā jau ir, ka visām lietām un darbībām ir gan labā puse, gan ļaunā. Bet šoreiz vairāk par to labo.
No literatūras viedokļa, es gribētu zināt, ko domā rakstnieki, kad viņi raksta grāmatas, kuras ievelk cilvēku sevī. Kas ir tas, kā viņi spēj uzrakstīt visu tik reālu , bet reizē tik neīstu pasauli. Pavērst darbu tik ļoti lielā intrigā. Manuprāt, katram autoram ir tā sava odziņa, kas ļauj grāmatai būt tik brīnumainai, kaut gan ne visām grāmatām tas izdodas vienlīdz labi, bet ne velti ir teiciens “Vienam patīk māte, vienam meita, citam kleita.”, tā ir arī ar grāmatām. Viena mani ievedīs savā varā, taču kādu citu cilvēku tā pat neaizķers.
Es vēlētos, lai grāmatas neiznīkst un cilvēki turpinātu tikt ievesti citā pasaulē arī pēc desmit, piecdesmit vai pat piecsimts gadiem, jo tas taču ir tik labi, ka atnākot pēc darba, paņemot rokās grāmatu un karstu tēju, tu spēj nokļūt citā realitātē.