Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Bērniem, kas ir dzimuši gadsimta sākuma, tas ir liels uzdevums, jo viņi veido savu nākoti uz pagājušā gadsimt pamatiem, viņiem pašiem vēl nav liela dzīves pieredz, saprašana, kas palīdzētu veidot labus pamatus tālākajai dzīvei.
Vecākiem šis uzdevums var būt grūtāks un var būt vieglāks, atšķirībā cik daudz cilvēks var mainīt uzskatus, jo dzīves pieredze viņiem ir, pasaules vīzija arī ir un spēja filtrēt draugus no ienaidniekiem arī ir, tāpēc viņiem būs vieglāk saprast savu gadsimtu un nākamo. Gadsimta izprašana ir liels uzdevums, jo katrs gadsimts mainās – kultūra, kari, tehnoloģijas, reliģijas, ievērojamākie cilvēki, 20. gadsimta laikā cilvēce piedzīvoja divus pasaules karus, abi bija gan resursu dēļ, gan kūltūru sašķeļšanās dēļ. 21. gadsimts ir sācies un pagājušais gadsimts ir atstājis lielu pēdu gan vēsturē, gan kūltūra, kur cilvēkiem bija aizliegts gandrīz vai viss – iespēja brīvi runāt, rakstīt, zīmēt, filmēt par visām tēmām, kuras bija aktuālas, cilvēkus audzināja būt par strādniekiem bez prāta, nerunāt pretī, nedomāt savas domas un darīt, tā viņiem šķita labāk, tādas bija viņu domas par normālu sabiedrību, kūltūras, kas varētu augt un plauk. Vecāki, kas dzima briesmīgajā, 20. gadsimtā, dod bērniem, kas dzima 21. gadsimtā, daudz lielāku brīvību, kas, varbūt, viņus palaida būt brīvākiem, augstprātīgākiem un nesapratnē, cik slikta pasaule var būt pret tevi. 21. gadsimtā jau ir izdarīts tik daudz – dators, skārien jūtīgs telefons, brīvi sazināties visā pasaulē var un vēl daudz citu lietu.
Slikts gadsimts vai labs gadsimts, cilvēks neizvēlas, kad viņš piedzims, tapēc jādzīvo un jāizmanto to kas tev ir dot un kamēr tev viņš ir dots.