Ieraudzīt, saklausīt, izprast savu gadsimtu.
Pašlaik esošais 21. gadsimts ir nesis ļoti daudz jauna. Tas ir ieviesis būtiskas pārmaiņas it visā, kas mums ir apkārt. Un kādai daļai sabiedrības to ir grūti pieņemt, jo ir bailes no citādā. Vecākā paaudze, iespējams, vēl joprojām piekrīt pie agrāk esošās varas – padomju savienības.
Mūsdienās ļoti daudz tiek atspoguļots vizuāli. Tās var būt gleznu izstādes kurās attēloti notikumi, kas norisinās un iemanto lielu ievērību; pārsvarā kādas politiskas nesaskaņas, par kurām plaši stāsta visos medijos. Ir būtiski, ka viss, ko mums rāda par tagadējā gadsimta notikumiem, būtu izprasts un uzklausīts. Arvien aktuālāks temats kļūst aktualitāšu attēlošana kino vai teātra formātā. Tas liek personai pievērst lielāku uzmanību, jo gandrīz viss, ko uztveram, ir vizuālā formātā. Cilvēkam ir svarīgi, lai tas, ko viņš vēlas redzēt, būtu viegli sasniedzams. Taču ne vienmēr tas ir viegli. Piemēram, teātra izrādes ar katru brīdi kļūst arvien dargākas un kino arī no tā neatpaliek. Valdošajā gadsimtā tas ir viens no galvenajiem šķēršļiem.
Papildus vizuālajam, blakus atrodas arī nozīmīga šī gadsimta tendence – saklausīt esošo. Bieži ir novērotas situācijas, ka ar balsi var panākt daudz vairāk nekā ar spēku. Tam, kas ir sadzirdēts, ir liels spēks, tikai to ir jāprot saklausīt un ieraudzīt. Līdz mūsdienām ļoti progresējusi ir mūzika. Tā ne tikai nodod svarīgu informāciju, bet arī mudina uz kādām darbībām. Kā piemēru var minēt smago metālu, kas deviņdesmitajos gados bijis daudz populārāks nekā tas ir tagad. Tomēr pašlaik, lai arī mazākā skaitā, ir cilvēki kas to atbalsta. Mūsu gadsimtā ir nostiprinājies viedoklis, ka smagā žanra mūzika sevī nes negatīvu ziņu. Nav šaubu, ka šī tipa daiļrade sevī iekļauj kādu mazāk pozitīvu noskaņu, bet pamatā tiek paceltas sabiedrībā aizmirstas un noklusētas problēmas. Kā piemēru var minēt smagās mūzikas aizsācēju – grupa “Slayer”, kas dziesmā “Implode” vienā no lirikām piemin “The world is drowning in its self blood” kas nozīmē “pasaule slīkst pati savās asinīs.” Kam tādam ir grūti nepiekrist, jo viss, kas notiek, aiz sevis atstāj sekas, un pašlaik tas notiek vēl aktīvāk nekā jebkad iepriekš.
Liela daļa sabiedrības sastāv no jaunās paaudzes, tomēr gandrīz tik pat daudz ir arī vecā paaudze, kas atsakās pieņemt tagadējo – mūsu gadsimtā pastāvošo. Viņi nespēj izprast, ka viss mainās, un turas pie saviem viedokļiem, kas šķiet pareizāki. Kāds varbūt līdz pat šim laikam piekrīt par vienlīdzības esamību, kamēr citi par to ir kategoriski pret – šis arī ir iemesls, kādēļ nav iespējams visiem izprast savu gadsimtu.
Veids, kā katrs izprot tik ļoti dažādo gadsimtu, ir jāizvēlas pašiem. Nozīme ir tam, kas tiek saprasts. Laikam virzoties uz priekšu, veco paaudzi nomainīs jaunā, kas nesīs lielas pārmaiņas visās nozarēs. Un iespējams, ka tad būs lielāka iespēja visiem uztvert jauno.