Grāmatu brīnumainā vara.
Katrai grāmatai ir savs stāsts, kas balstīts uz galveno domu. Dažkārt cilvēki kļūst gudrāki un pieiet dažādām situācijām no citas puses. Grāmatas dažreiz liek aizdomāties par to, kas ir svarīgs, kāda ir patiesība par notiekošo apkārt un tā tālāk.
Viena no manām iecienītākajām rakstniecēm, kas sarakstīja “Gadu gredzeni”, ir, protams, Vizma Belševica, vienīgā personība, kas nepakļāvās varai un cenzūrai. Viņa bija tā, kas mēģināja ar dzeju atvērt cilvēkiem acis un nepakļauties varai, Staļina laikos V. Belševica centās cilvēku masām iestāstīt, piemēram, no “Gadu gredzeniem”, kur tika apspēlēti vēstures fakti, ka mums katram ir savs viedoklis par lietām. Katra cilvēka viedoklis nav nepareizs, esam dažādi uz šīs pasaules, bet tas nenozīmē, ka kāds ir nepareizs vai pareizs, taču Staļina laikos tika uzspiests tikai viens viedoklis – Staļins ir labs, vara ir spēcīga un to ir jāciena. Lasot viņas darbus, nebiju sajūsmināta par viņas aso dzeju, bet galvenā doma, ko viņa pasniedza cilvēkiem 1960. gada līdz 1980. gadam ir ļoti orģināla, asa, bet patiesa par tā laika notikumiem Latvijā, taču man Vizmas Belševicas grāmatas iemācīja to, ka jābūt vēl neatkarīgākai no citiem, būt tikai par sevi un nesekot cilvēku masām.
Dažreidz dzīve piespēlē sūri grūtus laikus, kad liekas, ka nekas šai dzīvē nav labs, visi vēl tikai sliktu. Lasot Imanta Ziedoņa dzejoļa krājumu “Caurvējš”, es domāju, kā I. Ziedonis mani saprot. Viņš stāstīja dzejā par to, cik viņš ir viens šajā lielajā pasaulē, viņš neticēja nekam labam, notika apkārt, vai arī, kas notika labs ar viņu pašu, taču ilgi lasot “Caurvēju”, vairs negribēju domāt par neko negatīvu, brīnumainā kārtā Ziedonis ar savu drūmumu pielika punktu manai negatīvajai uztverei, kad grūti brīži sekoja cits citam. Tas lika novērtēt to, cik tomēr dzīve ir skaista un katrs sūrais notikums māca man neapstāties, pierast un doties tālāk pie iecerētā nākotnē. Jātic ir tikai labiem notikumiem, jāvēl labu citiem, kas nāks atpakaļ. Vēl, ko nepieminēju, Imants Ziedonis nebija tāds, kas kaut kur devās sabiedrībā pie cilvēkiem, draugiem, paziņām, ja viņam tādu vispār bija, taču viņš man lika darīt tieši pretējo, tā dzejoļu krājuma grāmatiņa lika saprast, ka man nav jādara tā kā Ziedonim. Visu gribējās darīt pilnīgi pretēji pieminētajā dzeju krājumā – iepazīt pasauli vēl vairāk, iepazīt daudz cilvēku un labi pavadīt laiku.
Vizma Belševicas “Gadu gredzeni” un Imanta Ziedoņa “Caurvējš” palika visspilgtāk manā atmiņā, jo grāmatu brīnumainā vara lika novērtēt sevi, savu dzīvi, viedokli un pozitīvus notikumus.