Grāmatu brīnumainā vara
Mēs katrs esam mācījušies lasīt, alfabētu grāmatiņas ar zīmējumiem un vārdiem, kas atbilst burtam. Jau no pirmās klasītes ir “vasaras lasīšana”, kurā jālasa vairākas grāmatas, gan no latviešu autoriem, gan tulkotās no ārzemju autoriem. Ne vienmēr šīs obligāti lasāmās grāmatas ir interesantas, bet katra mēdz iespiesties prātā, piemēram, ar nosaukumu “Mežonīgie Pīrāgi”. Grāmatas lasot mēs ieejam tādā kā citā pasaulē, atbrīvojamies no ikdienas steigas un mūžīgajām problēmām.
Ne vienmēr šīs grāmatas ir ar pozitīvu varu. Brīnumainu – jā, bet ne ar labu noskaņu. Džeja Ašera grāmatā, novelē “13 iemesli kāpēc” ir viens no, manuprāt, vislielākajiem pierādījumiem par šo. Grāmatas galvenā varone ir Hanna, pusaudze, kura mācās vidusskolā. Kādu dienu, viņa pārdozēja miega un pretsāpju tabletes, kā rezultātā viņa nomira. Pirms tam septiņās kasetēs ierakstot šos 13 iemeslus savai rīcībai. Šīs grāmatas brīnumainā vara ir tāda, ka gribās uzzināt visus iemeslus viņas pašnāvībai. Protams, ne visi iemesli ir gaiši un ātri lasāmi. “13 iemeslos kāpēc” ir arī detalizēti aprakstīta izvarošana, u. c., tumši aspekti iz dzīves.
Viens no visspilgtāk pamanāmajiem piemēriem no grāmatu brīnumainās varas pozitīvajiem aspektiem ir novele “Mīlu, Saimons”, kuru ir sarakstījusi Bekija Albertalli. Saimons mācās vidusskolas pēdējā klasē, ar labiem draugiem, vecākiem un cilvēkiem sev apkārt. Saimonam ir kāds, viņaprāt, milzīgs noslēpums, kurš, taisnības labad, nav nemaz šausmīgs – viņš ir gejs. Skolā it kā vienīgais, līdz brīdim, kad internetā iepazīstas ar vēl vienu, kura iesauka ir Blū. Blū savu identitāti neatklāj, tā saglabājas kā mistērija gandrīz līdz grāmatas beigām. Šī Blū identitātes mistērija ir tā saucamā brīnumainā vara, jo nav iespējams “Mīlu, Saimons” nolikt malā.
Katra izlasītā grāmata mūsu prātos iesēj kādu kripatiņu no sevis, no rakstnieka un grāmatas galvenajiem varoņiem. Šī brīnumainā vara ir kā mūsu iztēles spogulis, jo lasīšana patiešām palīdz attīstīt iztēli, padarīt mūsu dzīvi gaišāku, reizēm pat vieglāku. Manuprāt, ir brīnišķīgi apzināties to, ka fantāzijai nav robežu, nav ne gala, ne malas. Lasot mēs izdzīvojam tūkstošiem dažādu dzīvju, ne tikai vienu, un to pašu – savējo. Katram cilvēkam ir savs “scenārijs” galvā, savas domas par to, kā ir attēlots katrs varonis, sākot no matu krāsas, beidzot ar pēdas izmēru.
Nobeigumā, es vēlos minēt to, ka, lai saprastu un patiešām apjēgtu grāmatu brīnumainās varas esamību - ir jālasa grāmatas. Patiešām jālasa, nevis vienkārši ātri, jo ātri jāpāršķirsta lappuses. No tā nebūs nekādas jēgas. Šīs brīnumainās varas mēdz atšķirties kā diena pret nakti, piemēram, kā “13 iemeslos kāpēc” un “Mīlu, Saimons”. Tomēr, abas liek uz dzīvi paskatīties no kāda cita skatpunkta. Galu galā, jāpiebilst, ka mēs katrs esam sava ceļa gājējs un savā kalnā kāpēji. Nekad nedrīkst aizmirst to, ka grāmatām ir šī brīnišķīgā spēja – atraut mūs no ikdienas steigas un problēmām, kuras bieži radām mēs paši.